Мой Париж

Manā grāmatplauktā ir tāda grāmata -“Мой Париж”, kuras autors Иля Эренбург. Nopirku pagājušo vasaru Porto modernās mākslas muzeja grāmatnīcā tāpēc, ka tā nezin kāpēc bija krieviski, izskatījās veca un bija par Parīzi.

“..Vairākus mēnešus klīdu pa Parīzi ar mazu aparātu rokās. Ļaudis dažkārt smaidīja: kapēc es bildēju sētu vai ielas bruģi? Nesaprotot, ka es bildēju viņus pašus. Dažkār tie, kas atradās man pretī, aizgriezās vai tieši otrādādi pieglauda matus, domājot, ka fotografēju tos, bet es mērķēju uz citiem – tiem, kas atradās nomaļus. Uz viņiem neskatījos, bet bildēju tieši viņus. Tas ir ļoti viltīgs aparāts. Sauc to tā maigi “Leika” [Leica]. Tai ir sānu skatu meklētājs, uzbūvēts pēc periskopa principa, ar iespēju fotografēt skatus 45 grādu leņķī.”

/aptuvens tulkojums no krievu valodas/

Un tā viņš klīst un apraksta pilsētu 20 gadsimta sākumā, tās ielas, rajonus, kafejnīcas, cietumus un afišu aplīmētās sienas, veido sērijas par pavisam parastiem cilvēkiem – komendantēm, kas dzīvo katrā Parīzes īres namā un ir lietas kursā par ikvienu iemītnieku, ubagiem, strādniekiem pusdienlaika pārtraukumā, vecenēm, sapņotājiem, zirga gaļas tirgotājiem un mīlētājiem Senas krastmalās. Par 14.juliju un mākslu, un “dejotavām”, kur kavalierim par katru nospēlēto deju bajānistam jāmaksā 5 sū, kas protams nav daudz, bet ja deja seko viena otrai..

Grāmata sastāv no tādiem maziem stāstiņiem vai aprakstiem, un pašas bildes, protams, melnbaltas un graudainas, piemeklētas atbilstoši stāsta motīvam. It kā nejaušas, bez pozēšanas, garāmejot piefiksētas.

Man pašai bija līdzīga sajūta, kad staigāju ar kaklā uzkārtu “Ļubiteļ” līdz viduklim, skatoties tā spoguļlodziņā. Tā slēdzis ļoti kluss, un cilvēki, pat ja pamanīja, ka man rokās vecs fotoaparāts, redzot, ka savu uzmanību veltu tikai tam, pat nenojauta, kurā brīdī tiek iemūžināti filmiņā.

Tāds neredzamais cilvēks-knipsētājs.