Maskavas kafejnīcas

Tur kafejnīcām-klubiem vislabākie ir tieši nosaukumi, kas ļoti precīzi ataino to potenciālu – Krizis Žanra, Ļudi kak ļudi, PirOGI vai hipsterīgā Soļanka ar vintidžveikalu. Pieņemot, ka cenas tā rupji rēķinot ir reiz divi, salīdzinot ar Rīgu, tad atrast jaukas un dārgas kafejnīcas nav problēma. Savukārt, ja gribās atrast mīlīgi interesantās ar patīkamāku dzērienu/ēdienu vērtību skalu, ir lietderīgi sekot zinātāju padomiem, un nebaidīties iegriezties mazās ieliņās vai vārtrūmēs īsto pērļu meklējumos.

[p.s. Aiz tām meitenēm ir tieši tā vārtrūme, kurai pirmajā reizē tika paiets garām, un kur arī atrodas galvenā ieeja “Soļankā”]

Vēl, lai cik arī neiespējami tas nešķistu, ir iespējams aizbraukt uz Maskavu un redzēt vaigā  Artēmiju Ļebedevu, jo arī viņš nav noturējies un radījis savu kafejnīcu populārajā Kitaigordā. Kūkas nedabūjām, jo vieta slēdzās jau ciet, toties pats  īpašnieks – vien soļa attālumā paskatījās man acīs.

Strelka un citas mākslinieciski izglītojošas vietas M-pilsētā

Kad man jautāja, ko gribētos apskatīt Maskavā, tad bija viena vieta, par kuru varētu teikt – obligāti, un tā bija “Strelka”. Vieta, kur uzspodrināt savas ambīcijas var cilvēki, kas savu dzīvi nolēmuši saistīt ar medijiem, arhitektūru vai dizainu. Bez tā, ka tur jau tagad gozējās visi Maskavas jaunie un trauksmainie, Strelkai piemīt vismaz divas labas īpašības. Pirmkārt, kompleksa ēkas nav apšūtas ar mauzoleja tipa rūtainajām akmens plāksnēm, kas rotā 99% lielpilsētas jauno būvju fasādes. Aizdomas, ka pie vainas ārzemju arhitekti, un paldies viņiem par to. Otrkārt – terase un bārs-restorāns, kurš strādā kopš vasaras sākuma, un visi tā ienākumi paredzēti Strelkas institūta labklājībai, kur šoruden sācies pirmais mācību gads.

Klausījos stāstus par šo vietu, un izrādās, ka Maskavā ir bagāti cilvēki, kurus interesē cita veida vērtības un kuri nolēmuši, ka šeit, kur pāri upei slejas zeltkupolu katedrāle Hram Krista Spasitela – tātad gandrīz svētā vietā, būtu grēks uzcelt vēl vienu ciku-caku hoteli vai gigantisku biroju ēku. Tāpēc ir institūts. Ar pretenzijām uz labu izglītību.

Līdzīgs stāsts, tikai vēl kripatiņu romantiskāks, ir par mūsdienu mākslas centru “Garaž” – biljonāra Abramoviča dāvanu savai draudzenei, jo dimanti tomēr ir meiteņu labākie draugi. Arī paša Meļņikova projektētā ēka, kas sākotnēji kalpojusi kā garāža angļu autobusiem, kuri neesot braukuši atpakaļgaitā, vai interjera grafiski pelēk-melni-baltā toņu gamma un sadarbība ar ārzemju labākajām galerijām, liek nenožēlot garo soļojumu turp.

Un visu beidzot – Vinzavod. Vēl viena vieta, kas līdzīgi kā mūsu VEF ir atdota māksliniekiem, kur izpausties un izstādīties, tikai labiekārtotāk un siltāk [burtiski].  Savukārt apmeklētājiem ir iespēja palasīt A4 lapas, kur izskaidrota kārtējā mūsdienu mākslas koncepcija. Izstādes ir daudz un dažādas, par maksu un bez, taču man iepatīkas tas, ka pagalmā viņiem ir tīklu dīvāni, kur pusaudžiem nosist laiku, un guļ vecs suns.

Maskava un laulības

Neviens no tiem kokiem uz kāda no Maskavas gājēju tiltiņiem nav tik pilns, lai vēl kāds jaunlaulātais pāris nevarētu pieknaģēt klāt savas laulības garantiju šķūnīšu piekaramās atslēgas formātā:

Maskavas zelta zivtiņa

Kā jau katrā megapolē pavisam obligāta ir lielā “šopinga” iela, kas M-pilsētas gadījumā ir Traverskaja uļitsa. Liela un plata, grezni skatlogi ar dārgiem nosaukumiem, un kurai, pēc zinātāja stāstiem, piemīt tikai viena atšķirība no Oksfordstrītas Londonā un tamlīdzīgām ielām citur pasaulē – šeit nestaigā cilvēki ar zīmolu iepirkuma maisiņiem.

Tad nu šīs ielas galā pie viena no reklāmas stabiem sēdēja trīs nabadzīga paskata puišeļi. Naudas lūgšana, lai arī tiek apkarota, nekas pats par sevi pārsteidzoš nav, taču puikas bija pavisam vēl sīkie, vienam tāds mazs akardeons rokās, a cits pieskata plastmasas trauciņu, kurā duļķainā zaļgandzeltenā ūdenī peld maza zivtiņa. Lūk, tieši tās zivs dēļ kaut kā pavisam skaudri palika.

Maskava

Pēterburgā biju bijusi jau vairākas reizes un katreiz solījos, ka noteikti jāaizbrauc līdz Maskavai, lai varētu abas pilsētas salīdzināt. Savā masīvumā tā noteikti ir nepārspējama, kā arī tajā, ka atkal nav nevienas skaistas jaunas mājas. Arī neizprotamā vēlme visas ēkas vērst līdzīgas mauzolejiem.  Taču, lūkojoties uz pilsētu no VDNH panorāmas riteņa augšas, tā ir zaļa ar dominējošām blokmājām kā sēnītēm, un arī tai ir savs bulvāru loks kā Rīgā vai Vīnē.

Un cilvēki kā cilvēki, sabraukuši no malu malām piepildīt Maskavas pieraksta sapni vai pierādīt, ka youtube linki par psihopātisko auto satiksmi ir absolūta patiesība. Riteņbraucēju gan tur maz. Tik šovasar esot parādījušies kā suga, jo pastāv uzskats, ka gluži normāli tas neesot tās pašas satiksmes dēļ. Centrā arī hipsterjauniešu maz, toties bija divi uz fiksīšiem, un arī tur muskuļoti vīrieši mēdz nest savu dāmu mazos sunīšus līdz džipiem.

Bet patika, ka viņiem pilsētas dienvidu daļu sauc par Zamoskvarečije [za Moskva rekoi], kas sanāk tā pat kā pie mums Pārdaugava, un ka pāri Maskavas upei, kas teju Daugavas platumā, ir vairāki tilti, kas domāti tikai gājējiem, un, ka pēdējā dienā divreiz jautāja par tādas un tādas ielas atrašanās vietu – vienmēr glaimojis, kad sveši pilsētas iemītnieki uzskata tevi par savējo.

Staigāt, protams ir ko. Pat ja izmanto metro priekšrocības, nonāc pie secinājuma, ka nemitīgi pļāpā tikai tie cilvēki, kam ir sēdošs darbs, jo, ja kājas piekūst TIK ļoti, tas atstāj iespaidu uz mēles muskuļiem.

Trotuāra uzraksti



Trotuāra uzrakstu ieraudzīju nesen – agrā, dzestrā darbdienas rītā, pretējā ielas pusē manām tagadējām mājām. Neizsakāmi sagribējās būt Kirila vietā, kas savā ikdienas maršrutā ies te garām, piestās, izlasīs, atplauks, saule uzspīdēs tikai viņam vien, bet galvā rosīsies Nobela prēmijas cienīgas domas, kuras pavadīs uzmundrinoša, dungojama melodija. Jo noticēšana ar cilvēku dara brīnumu lietas.

Dublina

Piemēram, šinī pilsētā apledojuma gadījumā ietves sāka kaisīt tikai otrās dienas pēcpusdienā. Līdz tam visi šļūkāja pāri krustojumiem, un vienīgais cilvēks, kas neslēpa nīgrumu šinī sakarā, biju es. Paši iedzīvotāji veikalos pārsprieda, cik gan ārā ļoti auksts, un bija bez gala laipni, palīdzot piecelties kādai solīdai kundzei kažokā, kas ne ba lielo atlaižu dēļ nebija noturējusies kājās pie veikalu skatlogiem. Tomēr Dublinai piemīt viena īpaša lieta, kas manās acīs tiek vērtēta ļoti augstu – tur ir lērums kafejnīcu, kas glīti servē brokastis visu dienu. Vienā no tām, rīta agrumā skanot “Buena Vista Social Club” dziesmām, viens bārmenis svilpoja līdzi melodijai, a otrs – piena putu katliņu sita taktī pret letes virsmu un pēcāk pagatavoja man latti.

Īri. Un angļi arī

Viņi staigā puspliki, bērniem pie nulle grādiem nevelk cimdus, janvārī pusdieno āra kafejnīcās, pa sniegu brien laiviņkurpes, mitinās mitros mājokļos, kur radiatori tiek likti pie iekšsienām nevis zem logiem, un tam visam ir tikai viens izskaidrojums!

Viņiem izlietnēm ir divi krāni.

Ar ļoti aukstu vai neizturami karstu ūdeni, kas neglābjami rada rūdījumu. Viņi visi kļūst par “roņiem” jau no pirmajā dzīves dienām, kam ielecot āliņģī – ne silts, ne auksts.

Noderīgas lietas

Emīlija vienmēr ir apgalvojusi, ka “Etsijā” var atrast visu. Jā, ir tur pilns arī ar visādiem mēsliem, taču ja pameklē… Tā no viņas, piemēram, uzzināju par tekstila dizaineri Amy Butler, kuras apdrukātie kokvilnas audumi jau tagad liek sapņot par vēl neuzšūtajām, bet ar garantiju, ka lieliskajām vasaras kleitām, bet paklāju maigie toņi – sasist plaukstas un pieglaust pie vaiga.

Par “Schuh” apavu veikaliem un tajos piedāvātajām “Irregular choice” kurpēm, kas dažu labu man zināmu apavu fetišisti dzīs izmisumā, ja vien nevarēs nopirkt tās visas!

Un par Midsummer Light un Garland Light lampām, kuras ieraugot interjer-dizain-blogos, katreiz atzīmēju kā skaistumu bezgalīgu! Nemaksā miljonu, un to var sev atļauties gandrīz ikviens sirdī romantiķis.

p.s. Klik uz bildēm, ja gribās ieraudzīt ko vairāk

Tāpēc un tieši tāpēc ik pa laikam ir jābrauc uz ārzemēm, un jāparunājās ar zinošiem cilvēkiem.

Galvejas filmu festivāls

Protams, ka es runāju par mājas filmu festivālu, kas starp vidēji 3 filmām dienā pusotras nedēļas garumā, paredzēja arī kūku cepšanu, pārēšanos un suņa pastaigas gar okeānu. Lai ilustrētu plašo festivāla žanru bagātību, atzīmēšu dažas:

World’s Greatest Dad [2009], JCVD [2008], Notebook [2004], Big Man Japan [2007], My One and Only [2009], Where the Wild Things Are [2009] un Reprise [2006].

No kurām pēdējā atsauca atmiņā labāko ballīšu deju dziesmu pasaulē, kas retu reizi tiek atskaņota arī Rīgā, tikai nezin kāpēc vienīgi LCD Soundsystems palēninātajā remiksā, kas manuprāt ir vismaz par 30% mazāk spēcīgs kā orģināls – Le Tigre “Deceptacon”: