Brokastis

– Kaut kur dosies?

– Jā, esmu ielūgta uz mājas brokastīm. Domāju nopirkt kādu kūku saldajā, nezini, kur pa ceļam varētu nopirkt?

– Bāc! Es arī sev gribētu tādus draugus!

Pēterburga un foto.

Viss sākās ar to, ka gūglē atradu lomography.ru, un nolēmu, ka varētu aiziet apskatīties un iespējams iegādāties 35mm filmiņas adapteru savai Holgai. Nu jau esmu pieradusi, ka Pēterburgā mazie veikaliņi atrodami māju pagalmos, dīvainās kāpņutelpās un nebūt ne pirmajā stāvā ar lieliem skatlogiem. Liekas, ka ar pārdevēju vai lomogrāfu, kā viņš pats sevi nodēvēja, kad jautāju, kas viņš pēc profesijas, norunājām vairāk kā pusstundu par Rīgu, lomo, fotografēšanu un vispār. Lūk, viena no viņa bildēm:

Grads pierunāja netērēties un ieteica vairākus fotokomisijas veikalus, jo ieminējos, ka gribētu nopirkt kādu vecu fotoaparātu. Izstāstīja, ka Krievijā izdevīgāk ir pirkt šeit ražotas kameras, kas ir ievērojami lētākas kā citur, savukārt ārzemju ražojumiem ir diezgan liela muitas nodeva, tāpēc tie te dārgāki.

Vispār jau tie komisijas veikali ir fotogrāfu paradīze – te var atrast visu vai gandrīz visu – jaunus un vecus fotoaparātus, strādājošus un negluži, objektīvus, filtrus un ko tik vēl nē. Manā īpašumā tagad ir arī par mani divas reizes vecāks “Ļubiteļ” –  tāds pats ar kādu bildējām Londonā, 1952 gada modelis, kam saglabājies 1 dzeltenais filtriņš un tāds pieskrūvējams vadiņš, kas ļauj nospiest fotoaparāta slēdzi [kuram noteikti ir kāds speciāls nosaukums]. Nevarēju neņemt, tā cena bija 800 Rub, kas ir mazāk par 20 Ls. Savukārt, tā kā šim aparātam jau ir iespējams sagrozīt visādus cipariņus, pēc pāris dienām nolēmu, ka “mņe nužna takaja štučka, katoroi možna svet pomeriķ”. Tā nu ar šādu tekstu iesoļoju vēl vienā no foto veikaliem, kurā man eksponometru vienkārši uzdāvināja:

-Jestj u nas eksponometri, no oņi dovoļna daragije.

-Daaa… deistvitelno.

-A vi naverna načinajušaja. Vam že takije sovsem ņe kčimu. Ei, sluš gde u nas tut vaļasa takoi s sovetskih vremjon. Harošij bil. . davai mi jevo vam otdadim.

-Kak eto otdadim. Ja i zaplaķiķ mogu.

-A mi jevo i pradatj ņemožim, našļi tut u dverei, kto ta uraņil i uže polgoda tut u nas. Beritje! Ja pokažu, kak rabotajet.

un man vēl jautā, kāpēc tik ļoti patīk Pēterburga… Da eta samij lučšij gorod na svete!

Ļubiteļ

Ļubiteļ

Kasparam bija “Ļubiteļ”, ko savulaik esot salicis no trim aparātiem. Tā kā ceturtdien jau biju piestāstījusi pilnas ausis par Holgu un somā gana daudz plato filmiņu, sarunājām, ka brīvdienās iesim bildēt. Godam pabrokastojuši kafijas bodītē un uztinuši filmas, devāmies ielās.  Lai arī cik antīks tas aparāts arī neizskatītos – bildes pie pareizi saliktiem rādītājiem sanāk diezgan jau lieliskas.

12.jūlijs Londona, Brick Ln

Brick Ln

Brick Ln svētdienā ar saviem tirgiem, bija mans lielākais un patīkamākais pārsteigums. Kad iepriekš Rīgā vaicāju, ko apskatīt Londonā, tā kā iepriekš jau būts un tūrisma objekti apskatīti, neviens pats neminēja šo vietu. Bet pateicoties Ilzei ar Kasparu un pārsteidzoši siltajai dienai, ienirām Brick Ln ielas galerijās, “vintage” veikalu skatlogu piedāvājumā un uz paladziņiem izlikto paltraciņu apskatē. Svētdienas ir tādas dienas, kad ikviens uz šīs ielas var iztirgot savas sen jau nevilktās kleitas, kurpes, arī krelles vai somas. Tai ielai piemita tāds apskaužams dzirksteļojošs dzīvīgums, ko iespējams apskaustu pat pārblīvētā Oksfordstrīta.

Ap stūri vieta, kas darbdienās kalpo kā autostāvvieta, bet svētdienā pārvēršās par tirgu ar siltu, garšīgu ēdienu, fonā kaut kur stūrī kāds spēlē bungas, te ir apģērbi un mākslas nieki, fotogrāfijas un matu sapraudes – viss vienuviet un nevienā brīdī netraucē. Cilvēku daudz, bet tā patīkami daudz. Kā jau tirgum piederās.

Šeit pat arī izstāžu galerijas, kur katru ceturtdienu verās vaļā kāda jauna foto, arhitektūras skolu vai dizainam veltīta izstāde. Man teica, ka ceturtdienās parasti esot atklāšanas burziņi ar iesaistītajiem māksliniekiem, bet piektdienā jau var nākt jebkurš.

Londona, protams,  ir lielpilsēta ar ļoti daudz piedāvājumiem un vēl vairāk skatītājiem, kuri ar tiem jāparsteidz.