2 “Maizes” ainiņas

“Maize” ir nesen atvērusies maizīšu vieta, kur Ģertrūdes ielā pašā agrumā iedzert kafiju, kas izskatās skndinaviski omulīga, jo veidota pašu spēkiem, un ar lielu logu, caur kuru lūkoties uz kuplo kastaņkoku pāri ielai.

Tad nu pirmo reizi garšojot kapkeikus (cupcake), kafejnīcā iesoļo skaista jaunkundze, kas bieži grozās žurnālu vākos, ar pavadoni.
– Es gribēšu to piparmētru lati, ko dzēru iepriekšējā reizē, jo tā bija tik lieliska! Šoreiz Mikiņš maksā (Mikiņam tiek piemiegta acs un žilbinošs smaids). Un kas tad jums šeit?
– Te mums ir bufetīte – skaidro saimniece.
– Brančš – piebilst Mikiņš.
– Jā, tikai mēs saucam to par ” bufetīti”. Samaksājat un var sakrāmēt, cik gribās. Jūs jau varat salikt arī uz viena šķīvīša…
– Mikiņ, es gribēšu savu (noplivinās skropstas)! Man tā šeit patīk!
A ko Mikiņš? Smaida. Jo ļoti jau jauka un skaista tā meitene.

Citu reiz ienāk 2 tantītes.
– Un kur tad jums te maize?
– Te mums nedaudz ir sacepts, katru dienu kaut ko citu izcepam manā ceptuvē. Bet te ir arī kūkas, plātsmaizes. Var arī izmēģināt bufetīti, svaigi grauzdētu kafiju, jo paši grauzdējam.
– Bet jums taču ārā tāds milzīgs uzraksts “Maize”? Mēs pēc maizes arī ienācām. Nu, kas tas jums te tāds?
– Tās ir sausmaizītes, ļoti labas pie tējas.
– Vai mēs pēc tādām izskatāmies, kas tēju dzer?

15. trolejbuss

Katram transportam ir savi braucēju stāsti, ko nevilšus noklausīties. Nejaušs telefona zvans un uzzini, ka blakustāvošam gados jaunam vīrietim Mišelin tipa dūnu jakā ir labākais draugs, kas šovakar jāsatiek, jo pusgadu ir sēdējis un nu iznācis laukā. A tas, kas šobrīd piezvanījis, tagad strādā privātā firmā pie patēva.

– VIŅŠ atradis darbu? – jautā mana blakusstāvētāja domājams mīļotā meitene.

– Jā, kas to būtu domājis? Līmē etiķetes uz pudelēm. Es pats reiz strādāju oficiālu darbu. 300Ls pelnīju. [Un meitene atzinīgi plivina skropstas smaidīga]. Bet algasdienā ieraudzīju, ka ir tikai 150Ls, jo policija novilkusi pusi. Mēģināju sarunāt aploksnē, bet nekā. Aizgāju prom. Kāda jēga?

Meitene saprot.. A es, kam tik ļoti tīk gandrīz visi cilvēki, sažņaudzu savu somiņu..

Rozā nagi

Gāju vienu rītu pār Operas tiltiņu, a tur viena sieviete izstiepusi roku. It kā jau nekas tāds, jo tai vietā bieži grūtdieņi tā dara, bet viņa izskatījās uzcirtusies, sārti puķainā kleitā, a la D&G saulesbrillēs un ar izteiksmīgi rozā nokrāsotiem nagiem, bet vecums “jeb cik gadi” vēl nebūt netuvojās pensijas līmenim.
Man pa priekšu soļoja sirma kundze, kas viņu ieraugot, ļoti sadusmojās:
“Kauna nav! Šitā sakrāsojusies, un vēl naudu prasa! Lai notriektu nagulakās?!” un izteiksmīgi paskatās uz mani, gaidot atbalstu.
A ko es? Es par sievišķību jebkurā dzīves situācijā.

Karsti

Sīks pierādījums, ka tā vasaras tveice ne pie kā laba nenoved. Pieturā viena dūdiņa apzināti necēla pīkstošo telefonu, a otra, lai arī pacēla, tomēr piesolīja nobloķēt numuru, jo skuju viņš viņai ir vajadzīgs, un lai vispār paskatās spogulī… Es jums teikšu – pilnīgi nekādas romantikas, bet pavasarī tā visi žūžināja klausulēs.

Zināšanai

Uz Dzirnavu ielas pretī viesnīcai Alberts ir korporācijas ēka, kas ļoti sen (tiešām ļoti sen) Tallinas trienālē tika prezentēta kā tam laikam ļoti asprātīgs risinājums, kur rekonstruējamā 1-stāvu koka ēka tika pacelta un novietota uz vairāk stāvu jaunbūvējamās ēkas jumta.

Tad nu, lūk, mājupceļā ejot tai garām un atskanot Stinga izpildītajai dziesmai Roxanne no izgaismotajiem logiem, korporācijas balsis no augšas man deva zināt:

-Ei, Mazā! Dievs Tevi mīl!

Sarkanais velosipēds

Kad nedaudz vairāk kā nedēļu iepriekš biju foto pastaigā ar Kubiksovu, apskatot tuvāko Maskačku, tad vienu brīdi tā it kā netīšām ap mums sāka riņķot romu jaunietis ar ļoti efektīgu, sarkanu velosipēdu. Viņu apstādināja kāda kundze un sāka iztaujāt par to, un tad arī es nolēmu palūgt atļauju viņu nofotografēt visā godībā.

– Vai pats taisīji?

– Jā! [nevar nepamanīt gandarījuma vilni, kas pāršalc seju]

– Varbūt tev ir kāds e-pasts, kur varu nosūtīt bildi gadījumā, ja sanāks laba?

– E?! [saraukta piere un neizpratne skatienā]

Un tad es sapratu. Kāds tur e-pasts? Kāds internets? Nu nav tādu lietu viņa dzīvē. Ne šobrīd. Jo, ja būtu, tad viņš nekad neuzmeistarotu Tādu velosipēdu – lepnumu un acuraugu!

Kaķis

Vakar man izstāstīja āfrikāņu pasaku par Kaķi:

Vienu dienu Kaķis nolēma, ka viņam vajag stipru un ietekmīgu draugu. Tāpēc viņš izvēlējās Stirnubuku, kas bija miesās kupls un ātri skrēja. Taču notika nelaime, un Lauva apēda Stirnubuku, bet Kaķis sāka draudzēties ar Lauvu. Pēc kāda laika iegrozījās tā, ka Zilonis nospieda Lauvu, un Kaķis atkal ieguva citu biedru, ar ko draudzēties. Un atkal likteņa pavērsieni bija neizdibināmi, jo Mednieks sīvā cīņā uzveica Ziloni. Kaķis nolēma apmesties uz dzīvi pie Mednieka, taču vienu vakaru bija spiests noraudzīties kā Sieva sadeva sutu Medniekam par nepadarītajiem darbiem un īstajā brīdī nepateiktajiem vārdiem.

Tāpēc kaķi draudzējoties ar sievietēm – kā visstiprākajām pasaulē.

Aste

Ir tādas pūkainas astes, tā kā jenota, tā kā lapsas, un nezinu, cik īstas vai mākslīgas, kuras cilvēki mēdz kaut kur piespraust. Tā teikt skaistumam. Ir tādi čopermotociklu braucēji, kas tādas liek pie platmales. Es pat zinu vienu velokurjeru, kas dara tieši tā pat.

Tad, lūk, vienu vakaru nācās gabalu iet aiz vienas apaļīgas kundzes, kura bija uz pleca pa diagonāli uzlikusi rokas somiņu, kurai tieši tāda aste piesprausta. Ar baltu galiņu. Abās rokās Rimi maisiņi, tāpēc soma tā pavisam uz mugurpusi aizlikta. Un tā kā jau tumsnēja, un dāmai bija mugurā garš kažoks, tad izskatījās, ka man pa priekšu, asti kustinādams, soļo iepircies zvēriņs.

Lapsiņas

Turpinu  fascinēties par lapsiņām un šo piektdienu:

Žurnāli

Vispār man ir ļoti nopietna profesija, kas prasa lielu atbildības sajūtu, grūtu lēmumu pieņemšanu, daudzas darba stundas / dienas/ mēnešus/ dažkārt arī gadus un, neskatoties uz svārstīgajiem apstākļiem valstī, kombinējas ar smalku statusu un publisko tēlu. Publikācijai tematiskā žurnālā būtu jābūt katra objekta pēdējam punktam uz “i”, tāpēc arī priecājos par rakstu, kam klāt nācis mazais bonuss – žurnāla vāks, kura dēļ saņemu atzinīgus vārdus pat no attāliem radiniekiem.