Stāsti par grāmatām

Pirmais būs nodeva visiem dizaina blogiem, kas iesaka sakārtot grāmatas pēc krāsām, tāpēc būtu interesanti, ko gan teiktu krāsu terapeits par manu 1/4 daļu melno un tik pat daudz balto grāmatu muguriņām, kamēr no atlikušajām krāsainajām – dzeltenās ir izteikta minoritāte.

Otrs stāsts ir patiess atgadījums vakardienas priekšpusdienā, kad, iegādājoties dāvanu grāmatnīcā, pie kases man blakus nostājas efektīga, slaida sieviete, ekstra augstpapēžu kurpēs, ar uzmanību piesaistošu dekolte un, pārmetot garos matus pār plecu, pārdevējai jautāja:

– Vai pie jums var nopirkt grāmatu “Kāpēc vīrieši apprec maitas?”?

– Paskatīsimies… – skanēja atbilde, un man acumirklī tapa versija, ka šo grāmatu viņa varētu pirkt kā rūpīgi pārdomātu kāzu dāvanu savai labākajai “draudzenītei” vai izbijušam mīļākajam!

Un vai zinājāt, ka izsaukuma vai jautājuma zīme virsraksta beigās palielina grāmatas pārdošanas apjomu par 20%? Statistika.

Trotuāra uzraksti



Trotuāra uzrakstu ieraudzīju nesen – agrā, dzestrā darbdienas rītā, pretējā ielas pusē manām tagadējām mājām. Neizsakāmi sagribējās būt Kirila vietā, kas savā ikdienas maršrutā ies te garām, piestās, izlasīs, atplauks, saule uzspīdēs tikai viņam vien, bet galvā rosīsies Nobela prēmijas cienīgas domas, kuras pavadīs uzmundrinoša, dungojama melodija. Jo noticēšana ar cilvēku dara brīnumu lietas.

Rīgas ceļvedis

Likās,  šo romantisko stāstu biju jau dzirdējusi senāk, bet tikai dienas atpakaļ tā aprises iezīmēja vietu manā Rīgas kartē, proti, kāds mīlnieks, nespēdams aizvest mīļoto uz Venēciju, pārvērtis brandmūri aiz Viņas logiem vienā no Strēlniekielas pagalmiem par gleznu ar pastkartīšu skatu, kurā redzama Dodžu pils un San Marko laukuma stūris.

Skatot to savām acīm un tverot fotomirkli, aizdomājos… Vai tas, ka tagad šo pašu ielu saucu par savām mājām un no istabas loga redzu līdzīgus pagalma māju mūrus, būtu kāda zīme?

p.s. Orģinālās gleznas autors ir Ludolfs Liberts, kurš gleznojis to 30tajā gadā Venēcijā, un to savām acīm var apskatīt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2. stāvā.

Vecrīga

Tad, kad man bija 18 gadu,  bet izskats vēl neliecināja par piederību galvaspilsētai un sestdienu rītos tika gaidīti pirmie agrie vilcieni mājup, sapnis par dzīvošanu Vecrīgā likās kā tāda tāla Apsolītā zeme. Reiz pat viens taksists nolēma darīt labu rīta agrumā un aizvest mani līdz mājām par baltu velti, jo, plikām kājām soļojot pa bruģētajām ielām ar visaugstāko papēžu zandalēm rokās, noteikti izskatījos glābjama nekavējoties. Taču ne velti sieviešu žurnāli katrā otrajā rakstā apgalvo, ka agrāk vai vēlāk piepildās visas mūsu vēlēšanās, jo nu pat veselus trīs mēnešus nodzīvoju ar ar brokastu skatu uz Doma laukumu, bet, lai ataisītu viesiem vīnu, gāju uz lejas kafejnīcu aizņemties korķviļķi. Tiku brīdināta par kaitīgajiem draugiem, kas nevilcināsies izmantot manu izdevīgo dislokācijas vietu, tomēr šis rudens vairāk saistīsies ar mīļiem ciemiņiem un lielām ērtībām, neskatoties uz to, ka Mitrokhin’s Master Band repertuāru septembrī iemācījos no galvas.

Tagad dzīvošu 12 minūtes tālāk, un tuvākajās dienās mans brīvais laiks sauksies Remonts – pelēkā, rozā vai baltā krāsā.

Doma laukums

Kā gan sauca to spēli ar metāla bumbām, kādu parasti spēlēja onkulīši Francijas dienvidos un Londonas klerki rozā kreklos korporatīvajos “team-building” pasākumos, jo tieši tādu šovakar spēlē jaunieši Doma baznīcas ieplakā. Iegrimuši spēlē jau gandrīz stundu, ka nemana ne vēsumu, ne draudzenes, kas noskatās metienos.

Un, ja tā padomā, kas gan būtu Doma laukums bez tās ieplakas… agros rītos tajā uzrodas vīriņš, kas staidzina suni, vasarā bērni tur pat met kūleņus no kalna lejā, a pārīšu dejošana vai norunātie randiņi ar ziediem brīvdienu rītā pirms desmitiem varētu būt šīs vietas otrais vārds. Jo šeit nevar nepatikt –  āra kafejnīcas devušās ziemas guļā, baznīcas pulkstenis ticis pie izgaismotas ciparnīcas, svaigi kruasāni dzimst kvartāla attālumā, bet ļaudis darbdienu rītos šķērso laukumu diagonālītēs ar kafijas krūzēm rokās.

Vīnes piezīmes #3

Sestdienā kājas pašas veda uz Naschmarkt krāmu tirgu, un tur bija tādas čigānu pelnrušķītes, kas tupēja lupatu kaudzēs un cilāja labumiņus, meksikānis ar sombrero un porcelāna figūriņām, gana daudz krievu valodas, ģimenes sudraba un simtgadīgu pērļu brošu, vīriņi ar pārķemmētiem matiem, kas ar pazinēja skatienu šķirstīja vecas grāmatas, armijas somu, jaku un gāzmasku stends un amerikāņu stūrītis ar oriģinālām Coca-colas pudelēm un plakātiem. Krāmi arī Vīnē ir krāmi, bet toties tagad zinu, kur nokļūst visas norautās Kalifornijas autonumuru zīmes.

Vīnes piezīmes #2

Likumsakarīgi, ka ceļojot pašai par sevi noorientēšanās svešā pilsētā notiek ātrāk, savukārt kompānijā, kad pareizā virziena atrašana veļas uz citu pleciem, apskates objekti atmiņā paliek vairāk kā fakti paši par sevi. Tomēr bija vieta, kuru trešajā reizē jau varēju atrast patstāvīgi:

“Phil” – kafejnīca/ bārs/ veikals ar liektu grāmatplauktu, kur var ne tikai apskatīt, bet arī nopirkt vērtīgas bilžu grāmatas, komiksus un nopietnus romānus vācu valodā. Šeit neatradu divas vienādas lampas pie griestiem,  sienas rotāja bilžu sienas ar kulta filmu scēnām un platēm, un pilnīgi visas mēbeles pretendēja uz dizainu, lai arī cik nomīļotas neizskatītos. Savukārt aiz grāmatu galda, kam puse vakaros pārvērtās par DJ pulti, pinkains mūzikas noteicējs lutināja apmeklētāju ausis tik tīkamā skaļumā, lai es nezaudētu sarunbiedrus un stāstu pavedienus.

“Ne velti!” – nodomāju, kad dienas atpakaļ, runājot ar Vīnes pazinēju, uzzināju, ka tai vietai gadu desmit vismaz vai varbūt pat vairāk.

1060 Wien, Gumpendorferstr. 10-12

foto: Matīss Groskaufmanis

Vīnes piezīmes #1

Aizmuku prom no savas dzimšanas dienas, kas vēl nebija nonākusi tanī līmenī, kad sveces kļūst dārgākas kā pati torte, tomēr gana nozīmīga, lai būtu savādāka kā līdz šim, tāpēc arī aizlaidos uz Vīni garā nedēļas nogalē.

Tā sagaidīja mani ar plus 27 grādiem un sauli, kas lika manam mētelim justies tik nevajadzīgam un zandalēm ieņemt pozu “mēs tak teicām, ka būtu lieti noderējušas!” Taču ceļotāju garderobe vienmēr ir elastīga, savukārt Vīne ļoti saprotama – parku loks, tramvaju līnijas, tirgus laukums kanālmalā un cakotās ēkas. Taču pats labākais ir miers, kas pārņem sēžot vakara kafejnīcā, tālu prom no darbu ikdienas, baudot labu kompāniju un uz telefoniskajiem apsveikumiem nosmaidot:

“Mīļie, es esmu Vīnē!”

Makšķernieks

Šim pašam makšķerniekam, kas visu laiku turēja rokas bikšu kabatās, bija draugs, kas  par nozagto līgavaini bija gatavs ziedot savas termokurpes.  Pats savukārt trešajā kāzu dienā prasīja, vai tiks vests uz Makdonaldu pēc kartupelīšiem. Var jau arī saprast – visu nedēļas nogali Āfrikas sams, tvaicētās pākstis un putukrēms ar magonēm – neviens puika viņa vecumā TO nespētu izturēt.

Pārsteigums

Šovasar darba darīšanās nācies apmeklēt visdažādākās Rīgas malas, apciemojot konstruktorus, metālmāksliniekus, celtniekus vai galdniekus. Tās vietas visbiežāk ir necilākas par necilu, tāda minimālā programma ar plastmasas logiem, makrofleksu spraugās, taupīgajām spuldzēm, dubļiem pagalma bedrēs un 16 veidu pastkastītēm katrai teritorijā mītošajai firmai pie sarga būdiņas sienas. Tāpēc,  ieraugot tur tās glītās divvietīgās bezjumta mašīnas, uzacis nespēj beigt brīnīties, bet elpa noelšās.

p.s. Konkrēti šim auto marku noteikt nav manos spēkos, jo nosaukumu atšifrējošie burti nebija atrodami, taču aizmuguri rotāja uzraksts “coupe” un priekšgalā logotips ar nedaudz slīpi sagāztām 5 vai 6  strīpiņām.