Kad nedaudz vairāk kā nedēļu iepriekš biju foto pastaigā ar Kubiksovu, apskatot tuvāko Maskačku, tad vienu brīdi tā it kā netīšām ap mums sāka riņķot romu jaunietis ar ļoti efektīgu, sarkanu velosipēdu. Viņu apstādināja kāda kundze un sāka iztaujāt par to, un tad arī es nolēmu palūgt atļauju viņu nofotografēt visā godībā.
– Vai pats taisīji?
– Jā! [nevar nepamanīt gandarījuma vilni, kas pāršalc seju]
– Varbūt tev ir kāds e-pasts, kur varu nosūtīt bildi gadījumā, ja sanāks laba?
– E?! [saraukta piere un neizpratne skatienā]
Un tad es sapratu. Kāds tur e-pasts? Kāds internets? Nu nav tādu lietu viņa dzīvē. Ne šobrīd. Jo, ja būtu, tad viņš nekad neuzmeistarotu Tādu velosipēdu – lepnumu un acuraugu!
Agneses Putnas pieraksti 