Lielie rati

Pretī 9-tā tramvaja pieturai “Eksporta iela” atrodas liela Staļina laika ēka ar tik pat brangu vārtrūmi, kas savā augstumā varētu piekāpties vien tajā pašā laikā celtās Valdemāra ielas kvartālēkas caurbrauktuvei. Tad nu gribēju izstāstīt, ka Eksporta ielas ēkas pagalmā ir tāds balkons, uz kura mīt lielveikala rati.

Droši vien tie sākuši savu dzīvi kā produktu vizinātāji un 0.20 / 1.00 Ls īslaicīgi sargātāji. Pēcāk iegrimuši rutīnā un burkšķējuši par lielveikalu prožektoru pārspīlēto spožumu, tāpēc arī noticējuši saldiem solījumiem par dzīvošanu Rīgas centrā, savu istabu ar kabeļtelevīziju un atļauju turēt mājdzīvniekus… lai kā arī tur nebūtu bijis, taču tagad nāk rudens lieti un tiem ierādīta vieta uz balkona.

Dzīve jau nav rožu dārzs.

Humberts

Noklausīta telefonsaruna:

– Šobrīd esmu pie Humberta. Kā kas? Humberts Humberts. Jā, ļoti pievilcīgs un diezgan slavens. Man viņš patīk, viņam pašam gan Lolita vairāk. [Smiekli]

Es iespējams tektu, ka Humberts bija vecs, iemīlējies muļķis, taču patiesībā šī ir nedēļu jauna kafejnīca-lasītava Berga bazāra visklusākajā nostūrī, aiz oranžās koka mājiņas. Tur, kur vienmēr ēna, grāmatplauktos vecas un jaunas grāmatas, kas domātas lasīšanai uz vietas, bet kafiju ar pienu pasniedz laipni un skaistās krūzēs.

“Pie Humberta”

Stabu ielas pagalms

Vēl man liekas, ka Rīgā ir ļoti daudz skaistu pagalmu, tikai neviens par tiem nezin, vai arī tur aiz slēgtiem vārtiņiem.

Lūk, šis pagalms tika atrasts Stabu ielā starp Brīvības un Tērbatas ielām, un uz to ved 2 vārtrūmes, kas rotātas ar ģērboņlauvām. Mani tiešām pārsteidza greznība un tas, ka tā var noslēpies simtgadīgs ciku-caku jūgendstila nams, tā vietā, lai rādītu vaigu galvenajām ielām. Aiz manis pagalmā ienāca viens jaunais pāris ar bērna ratiem. A pagalms tāds grubuļains, grubuļains, un tie rati no visas sirds kratās. Tad nu viņi ienāca un arī vienkārši skatījās uz māju, un droši vien jauniem cilvēkiem vien raksturīgā manierē sapņoja, kā viņi paši vai viņu bērni tādā ēkā noteikti dzīvos un būs neizsakāmi laimīgi.

– A čo vi tut izšķite? – mani uzrunāja ēkas līdzgaitniece. Jā, te dzīvojot vieni un tie paši īrnieki jau no laika gala, bet tur pagrabstāvā ir Rīgas Mazais teātris, kas rudenī atkal sāks rādīt izrādes. Padomju laikos gan te visu laiku esot filmējuši kino par ārzemēm. Skat, šīs ieejas durvis, piemēram.

Taču visvairāk man patika vienas lieliskas jaunkundzes stāsts par šo pašu Rīgas vietu, kuru viņa sev bija atklājusi līdzīgā veidā tik krietni agrāk. Viņai nav bijis gana ar skatīšanos vien, un redzot, ka kāda dzīvokļa logs ir vaļā un ārdurvis tā pat, uzkāpusi augšā un piezvanījusi pie durvīm. Nācies ātrumā samuldēties par dzīvošanas interesi šinī ēkā, taču viss beidzies ar viesmīlīgu kafijas iedzeršanu lielā ebreju ģimenē.

Rīgas ceļvedis

Likās,  šo romantisko stāstu biju jau dzirdējusi senāk, bet tikai dienas atpakaļ tā aprises iezīmēja vietu manā Rīgas kartē, proti, kāds mīlnieks, nespēdams aizvest mīļoto uz Venēciju, pārvērtis brandmūri aiz Viņas logiem vienā no Strēlniekielas pagalmiem par gleznu ar pastkartīšu skatu, kurā redzama Dodžu pils un San Marko laukuma stūris.

Skatot to savām acīm un tverot fotomirkli, aizdomājos… Vai tas, ka tagad šo pašu ielu saucu par savām mājām un no istabas loga redzu līdzīgus pagalma māju mūrus, būtu kāda zīme?

p.s. Orģinālās gleznas autors ir Ludolfs Liberts, kurš gleznojis to 30tajā gadā Venēcijā, un to savām acīm var apskatīt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2. stāvā.