Deko

Piesēdos uz vāka:

Vanšu tilts

Saulainās dienās, kad eju darba virzienā uz Pārdaugavu, no tilta margām krīt ēna, kas gājēju-velo celiņu sadala 2 daļās ar treknu, nelīdzenu ēnas līniju, bet es soļoju vai braucu ar velo pa tās vienu malu tā, lai pēc manas ēnas izskatītos it kā es īstenībā balansētu uz tās pašas margas tilta vidū.

Un vēl man ir gadījies, citā tik pat saulainā dienā, sajusties kā Disneja Sniegbaltītes multenē, jo gar galvu aizspurdza milzu bars ar putniem – taču jau pēc dažām minūtēm, ejot gar “Saules akmeni”, man toreiz pretī nāca puskails vīrietis ar sasistu seju, kailām kājām un baltām biksēm, kas notašķītas asinīm – kā šausmu vai “mordaboja” filmās.

Taču vakar Vanšu tilta Ķīpsalas pusē man pretī nāca kungs, kas vienkārši tīrija zobus. Kamēr bijām viens no otra pa gabalu – manīju enerģiskas roku kustības, kad mijāmies – ar zobubirsti mutē un rokām kabatās – viņš radīja iespaidu, ka tas ir dabiskākais, ko vien cilvēks varētu darīt rīta agrumā.

Jumts

Kārtējo reizi pārliecinājos, cik veselīgi ir ik pa laikam mainīt ierasto maršrutu Centrs-Pārdaugava, un pārmaiņas pēc pārsoļot pāri Akmens tiltam. Kad biju tikusi jau pusē, sajutos kā filmas Rusalka galvenā varone, kas reklāmas uzrakstos saskatīja pareģojuma tipa atslēgas vārdus. Blakus Radisson Blu Daugava viesnīcai atrodas vairāku stāvu ēka, kurai uz jumta ar baltu krāsu uzkrāsots teikums “ТЫ НЕ ОДНА!“

Sēkliņas

Katru pavasari ir tāds brīdis, kad cimdi, lai cik plāni būdami, paši slīd no rokām kabatās, un tieši tādā dienā kā šī, kad esmu izsoļojusi cauri parkam, pirmo reizi redzējusi kā čau-čau sunīši dara Lielos darbus stīvām, platām kājām, sauļojot vaigus tikusi pāri Vanšu tiltam, blakus pieturai manu četrus kontrolierus zaļās vestītēs. Saulainās dienas visticamāk nav viņu peļņas dienas, tāpēc pagriezušies pa vējam ar skatu uz gleznaino Ķīpsalu, visi četri grauž saulespuķu sēkliņas, lidinot miziņas zālienā. Un nē, es nemaz nešaubos, ka vismaz vienam no viņiem ir divas augstākās izglītības.

Preses Nams

Tā dienu no dienas liekas, ka ierastais ceļš darbos – Vecrīga, Vanšu tilts, Pārdaugava – ir izzināts līdz katrai detaļai, ka acis slīd pāri zināmajām lietām, kas kādam liecina par rutīnu, bet citam par stabilitāti. Tad pēkšņi mans skatiens aizkavējas pie Preses Nama laukuma stāvvietā noparkota balta taksometra ar atvērtām durvīm, blakus kuram pats šoferis praktizē ci-gun vai kādu citu no augstajām austrumu mākslām, veicot izklupienus krustiskām kājām un pagriezienus ar sakļautām plaukstām krūšu rajonā. Iedomās man šādi skati saistās ar koši sarkanu kļavu parkiem, vējā krītošiem ķiršu ziediem un rītausmu, bet kurš tad ļautu pilsētas zaļumos iebraukt ar auto, lai no mašīnas stereo varētu dzirdēt liegās melodijas?

Priekos un bēdās

Spriežot pēc piekaramajām atslēgām, kas apjož Daugavmalas margas Swedbank Saules akmens parciņā, 2008. gada populārākais precinieks bijis Vitālijs.

Zirbulis

Ziniet, Olimpijas Rimi ēdamajā stūrītī, dzīvo zvirbulis, kas ne no viena nebaidās. Gluži no šķīvja neēd, bet pielēkā cilvēkiem pavisam tuvu. Man liekas, labi viņš tā dzīvo, jo kaķi uz viņu skatās tik no grāmatu vākiem. Tā viņš tur lēkā zem galdiem un virs grāmatu un žurnālu stendiem, un ienāca prātā, ka tā tak tas var sakakāt visas grāmatas, tāpēc un tieši tāpēc, tās nesaiņo ārā no celofāna plēvītēm! Vēl iespējams zvirbulis ir depresijā, jo citi zvirbuļi nebrauc ciemos, tāpēc nekas neatliek kā ēst un žēloties par lieko svaru garās vēstulēs.
p.s. Stendā bija grāmata mazajiem “Resnais svešinieks”, bet tā kā tā bija plēvītē – neuzzināšu, vai tā nav bērniem bīstama.

Kalnciema ielas velodarbnīca

Jau kādu laiku skumji skatījos uz to viesistabas stūri, kur stāv velosipēdi, katrreiz nopūšoties, ieraugot pārdurto un izpūtušos riepu, kas nebūt nevairoja mana riteņa skaistumu. Šorīt nolēmu izdarīt To – paņēmu velosipēda pakaļējo riteni un aizdevos uz veloremontdarbnīcu. Kādus pāris gadus atpakaļ mirkļa uzplūdā nopirku no šeit strādājošajiem savu tagadējo riteni, kuru varu iecelt vilcienā ar vienu roku un velobraucienos bildēt ezīšus uz ceļa nesatraucoties, ka varētu atpalikt no grupas. Plus tur vēl bija tāds romantisks stāsts, ka jauneklis savulaik  salicis savai meitenei vislabāko velosipēdu, bet tad pašķīries, un tas palicis lāga neiebraukts.

Bet par ko vienmēr esmu domājusi, ir tas, ka tajā darbnīcā es iegriežos labi ja reizi gadā, bet man vienmēr jautā, kā ripo vai daudz vizinos, un nezinu, vai viņi tiešām atcerās manu seju vai arī velosipēdu? Smejos, ka drīzāk jau pēdējo, līdzīgi kā zobārsti, kas atcerās klientus pēc zobiem. Kā jau teicu, šoreiz man bija līdzi tikai aizmugures ritenis, bet atpazina uzreiz, atrada mazo stikla gabaliņu riepā un nu man ir velosipēds darba kārtībā.

Pārdaugava – spēks.

Pingvīns

Bet kamēr es biju prom, latviešu bāleliņi pa Jāņiem ir nokurinājši reklāmas pingvīnu Vanšu tilta galā.

Pārītis uz AB dambja

Nu viņiem abiem bija sirmi mati un vecums – pensijas, jau labu laiku. Simt punktu, ka ārzemnieki, un droši vien dzīvojās pa Radisonu.

Cik gan tur ko aiziet.

To spēj pat vecas kājas.

No malas likās tik romantiski. Kā pierādījums, ka filmās tādi stāsti nav paķerti no tukša gaisa.