Maskavas iela

Jau divas nedēļas mana darba duna noris Maskavas ielā – gada skaistākajā birojā, kur acis veldzē pie sienas piekārtā Heinrihsones glezna un ciemiņi piesēž Wassily krēslos. Lai arī gadās daži 7. tramvaja pasažieri, kas mēdz spļaut pieturās, atvēroties durvīm, vai frizētavas apmeklētāja, satītiem matiem follijā, kas nogājusi metrus padsmit no iestādes ārdurvīm, risinot ļoti svarīgu sarunu pa mobilo telefonu, tās divdesmit piecas minūtes ceļā no centra ļauj iegrimt vieglā apcerē, neviebties par blakussēdētāju ar diviem puķuzirņu pušķiem un puskilo svaigu reņģīšu maisiņu pie manas kājas, uzzināt, ka līdz Krasta Lido var tikt ar sabiedrisko transportu, un Sporta manēža ir nevis vienkārši kaut kur Rīgā, bet blakus Maskavas dārzam.

Pēterburgas stāstiņi aprīlī #4

Brīvdienās pie Udalsk metro stacijas darbojas Blohovoj Rinok. Tas izpleties aiz tirgus būdiņām, liekot savus labumus uz letēm, bet kad to pietrūkst, netiek smādēta blakus birztala, kur, uz zemes paklājot plēvi vai nostiepjot šņores, tiek iegūtas papildus vietas preces izrādīšanai. Katli, pionieru nozīmītes un kaklauti, halāti, vecas Melodijas plates, grāmatas, skrūves, nomīti zābaki un netīras lelles ar nepareizām galvām. Ja kāds interesents cilā elektrisko bārdas skuvekli vai kafijas dzirnaviņas, tad tik kā būs bijis kāds “musčina, kas to aparātu ņēmis uz mājām pārbaudīt, un viss esot strādājis. Ar garantiju.

Pati gandrīz nopirku vecu plaukstas lieluma kino kameru ar maināmiem objektīviem, pat ar divām kasetītēm līdzi somiņā, bet tā kā man vēl būtu vajadzīgs tik pat antīks aparāts, kas to filmiņu spētu parādīt, tad visskaistākā kamera palika guļam starp citiem krāmiem, pārdevējam noplātot rokas un sakot, ka Maskavā tā maksāšot divreiz dārgāk.

Pēterburgas stāstiņi aprīlī #1

Kā nu gadījās, kā ne, bet taisni pirms došanās no jauna redzēt šo pilsētu vaigā, visus ziņu portālus aplidoja bilde ar Ļeņina pieminekļa apskādēto mēteli pēcpuses rajonā. Ierodoties arī vietējie rādīja avīžu fotogrāfijas, un kā vienu no saviem brauciena mērķiem nospraudu arī pieminekļa apskati pie Finlandskij Vokzal. Tomēr pilsētas kārtībspēki bija reaģējuši ļoti ātri, un manām acīm pavērās pa visam cita veida statuja. Ļoti jau ģeometriska.

Runāja, ka pieminekli prom nevedīšot, bet remontēšot un atjaunošot uz vietas stalažās. Vēl norobežojošās sētas stūros bija saspraustas sarkanas neļķes celofānā. Viss kā pienākās.

Migla

Mēnesi atpakaļ speciāli stājos Antonijas ielas galā, lai nepalaistu garām miglu kā pasakā. Tagad veros bildē un berzēju rociņas. Ir sanācis.