Rozā nagi

Gāju vienu rītu pār Operas tiltiņu, a tur viena sieviete izstiepusi roku. It kā jau nekas tāds, jo tai vietā bieži grūtdieņi tā dara, bet viņa izskatījās uzcirtusies, sārti puķainā kleitā, a la D&G saulesbrillēs un ar izteiksmīgi rozā nokrāsotiem nagiem, bet vecums “jeb cik gadi” vēl nebūt netuvojās pensijas līmenim.
Man pa priekšu soļoja sirma kundze, kas viņu ieraugot, ļoti sadusmojās:
“Kauna nav! Šitā sakrāsojusies, un vēl naudu prasa! Lai notriektu nagulakās?!” un izteiksmīgi paskatās uz mani, gaidot atbalstu.
A ko es? Es par sievišķību jebkurā dzīves situācijā.

Karsti

Sīks pierādījums, ka tā vasaras tveice ne pie kā laba nenoved. Pieturā viena dūdiņa apzināti necēla pīkstošo telefonu, a otra, lai arī pacēla, tomēr piesolīja nobloķēt numuru, jo skuju viņš viņai ir vajadzīgs, un lai vispār paskatās spogulī… Es jums teikšu – pilnīgi nekādas romantikas, bet pavasarī tā visi žūžināja klausulēs.

Maskava

Pēterburgā biju bijusi jau vairākas reizes un katreiz solījos, ka noteikti jāaizbrauc līdz Maskavai, lai varētu abas pilsētas salīdzināt. Savā masīvumā tā noteikti ir nepārspējama, kā arī tajā, ka atkal nav nevienas skaistas jaunas mājas. Arī neizprotamā vēlme visas ēkas vērst līdzīgas mauzolejiem.  Taču, lūkojoties uz pilsētu no VDNH panorāmas riteņa augšas, tā ir zaļa ar dominējošām blokmājām kā sēnītēm, un arī tai ir savs bulvāru loks kā Rīgā vai Vīnē.

Un cilvēki kā cilvēki, sabraukuši no malu malām piepildīt Maskavas pieraksta sapni vai pierādīt, ka youtube linki par psihopātisko auto satiksmi ir absolūta patiesība. Riteņbraucēju gan tur maz. Tik šovasar esot parādījušies kā suga, jo pastāv uzskats, ka gluži normāli tas neesot tās pašas satiksmes dēļ. Centrā arī hipsterjauniešu maz, toties bija divi uz fiksīšiem, un arī tur muskuļoti vīrieši mēdz nest savu dāmu mazos sunīšus līdz džipiem.

Bet patika, ka viņiem pilsētas dienvidu daļu sauc par Zamoskvarečije [za Moskva rekoi], kas sanāk tā pat kā pie mums Pārdaugava, un ka pāri Maskavas upei, kas teju Daugavas platumā, ir vairāki tilti, kas domāti tikai gājējiem, un, ka pēdējā dienā divreiz jautāja par tādas un tādas ielas atrašanās vietu – vienmēr glaimojis, kad sveši pilsētas iemītnieki uzskata tevi par savējo.

Staigāt, protams ir ko. Pat ja izmanto metro priekšrocības, nonāc pie secinājuma, ka nemitīgi pļāpā tikai tie cilvēki, kam ir sēdošs darbs, jo, ja kājas piekūst TIK ļoti, tas atstāj iespaidu uz mēles muskuļiem.

Rokas

“Ja vīrietim ir skaistas – pa īstam skaistas – rokas, viņš nevar būt neglīts iekšēji. Rokas nemelo kā sejas. Īpaši, ja tās žestikulē.” /Edīte Piafa/

Atradu “Siltā” sieviešu žurnālā ar spīdīgām lapām un izdomāju, ka vajadzētu pavērot to dzīvē.

Komplimenti

Ielās mēdz uzrunāt viens tantuks, aicinot ziedot Krišnaīdu labdarības virtuvei, un neskatoties uz to, cik naudas vari iemest kastītē, dāvā pretī saldumus vai žavētus augļus. Tad šodien arī bez tā visa man sniedza tematisko grāmatiņu, kuru sākumā ierasti atraidīju, taču pēcāk pilnīgi kapitulēju pēc vārdiem: “Jūs esat gudrs cilvēks, jums vajag palasīt…”

Jo kam gan nepatīk patiesi komplimenti.

Upīša pasāža un bungu vālītes

Reiz brokastīs labā kompānijā uzbūru ainiņu par to, ka, ja vien man būtu dēls ar muzikālām interesēm, tad viņam uzdāvinātu bungu komplektu un ar matračiem izpolsterētu istabiņu. Savukārt viens no sarunbiedriem iebilda, ka viņš jau nu gan nepirktu… vienkārši atdotu savējo. Tad nu tur  – Upīša pasāžā – ir mūzikas veikals pilns ar instrumentiem, pultīm un mikrofoniem, kuru es jau sen būtu apmeklējusi, ja vien padsmitgados būtu nolēmusi dibināt indielektrodub grupu, kas ar savu inteliģenci noteikti satriektu visu mūzikas scēnu. Taču vienu tagad zinu skaidri, ja koncertā bundzinieks sviež bungu vālītes pūlī – tad viņš met Tev vismaz ar 6.50 Ls.

Īri. Un angļi arī

Viņi staigā puspliki, bērniem pie nulle grādiem nevelk cimdus, janvārī pusdieno āra kafejnīcās, pa sniegu brien laiviņkurpes, mitinās mitros mājokļos, kur radiatori tiek likti pie iekšsienām nevis zem logiem, un tam visam ir tikai viens izskaidrojums!

Viņiem izlietnēm ir divi krāni.

Ar ļoti aukstu vai neizturami karstu ūdeni, kas neglābjami rada rūdījumu. Viņi visi kļūst par “roņiem” jau no pirmajā dzīves dienām, kam ielecot āliņģī – ne silts, ne auksts.

Parks un sniega pēdas

Aizdomājos… tā tik ir atbildības nasta, būt pirmajam gājējam cauri piesnigušam parkam, kas nolīdzināts gluds. Jo, ja paļaujoties uz ieraduma atmiņu vai loģiku, ka parka celiņi nemēdz būt tajā pašā pusē, kur solu muguriņas, tomēr iekāpsi zālienā, tad visi tie simti cilvēki, kas modušies pēc tevis, sekos iebristajām pēdām acis nepacēluši.

Ideja

“Ja paliksi uzticīgs Idejai, tad arī Tā nelaidīs pa kreisi.”

/kudatuda.com meitenes vakardienas pecha-kuchā./

Priekos un bēdās

Spriežot pēc piekaramajām atslēgām, kas apjož Daugavmalas margas Swedbank Saules akmens parciņā, 2008. gada populārākais precinieks bijis Vitālijs.