2 “Maizes” ainiņas

“Maize” ir nesen atvērusies maizīšu vieta, kur Ģertrūdes ielā pašā agrumā iedzert kafiju, kas izskatās skndinaviski omulīga, jo veidota pašu spēkiem, un ar lielu logu, caur kuru lūkoties uz kuplo kastaņkoku pāri ielai.

Tad nu pirmo reizi garšojot kapkeikus (cupcake), kafejnīcā iesoļo skaista jaunkundze, kas bieži grozās žurnālu vākos, ar pavadoni.
– Es gribēšu to piparmētru lati, ko dzēru iepriekšējā reizē, jo tā bija tik lieliska! Šoreiz Mikiņš maksā (Mikiņam tiek piemiegta acs un žilbinošs smaids). Un kas tad jums šeit?
– Te mums ir bufetīte – skaidro saimniece.
– Brančš – piebilst Mikiņš.
– Jā, tikai mēs saucam to par ” bufetīti”. Samaksājat un var sakrāmēt, cik gribās. Jūs jau varat salikt arī uz viena šķīvīša…
– Mikiņ, es gribēšu savu (noplivinās skropstas)! Man tā šeit patīk!
A ko Mikiņš? Smaida. Jo ļoti jau jauka un skaista tā meitene.

Citu reiz ienāk 2 tantītes.
– Un kur tad jums te maize?
– Te mums nedaudz ir sacepts, katru dienu kaut ko citu izcepam manā ceptuvē. Bet te ir arī kūkas, plātsmaizes. Var arī izmēģināt bufetīti, svaigi grauzdētu kafiju, jo paši grauzdējam.
– Bet jums taču ārā tāds milzīgs uzraksts “Maize”? Mēs pēc maizes arī ienācām. Nu, kas tas jums te tāds?
– Tās ir sausmaizītes, ļoti labas pie tējas.
– Vai mēs pēc tādām izskatāmies, kas tēju dzer?

15. trolejbuss

Katram transportam ir savi braucēju stāsti, ko nevilšus noklausīties. Nejaušs telefona zvans un uzzini, ka blakustāvošam gados jaunam vīrietim Mišelin tipa dūnu jakā ir labākais draugs, kas šovakar jāsatiek, jo pusgadu ir sēdējis un nu iznācis laukā. A tas, kas šobrīd piezvanījis, tagad strādā privātā firmā pie patēva.

– VIŅŠ atradis darbu? – jautā mana blakusstāvētāja domājams mīļotā meitene.

– Jā, kas to būtu domājis? Līmē etiķetes uz pudelēm. Es pats reiz strādāju oficiālu darbu. 300Ls pelnīju. [Un meitene atzinīgi plivina skropstas smaidīga]. Bet algasdienā ieraudzīju, ka ir tikai 150Ls, jo policija novilkusi pusi. Mēģināju sarunāt aploksnē, bet nekā. Aizgāju prom. Kāda jēga?

Meitene saprot.. A es, kam tik ļoti tīk gandrīz visi cilvēki, sažņaudzu savu somiņu..

Karsti

Sīks pierādījums, ka tā vasaras tveice ne pie kā laba nenoved. Pieturā viena dūdiņa apzināti necēla pīkstošo telefonu, a otra, lai arī pacēla, tomēr piesolīja nobloķēt numuru, jo skuju viņš viņai ir vajadzīgs, un lai vispār paskatās spogulī… Es jums teikšu – pilnīgi nekādas romantikas, bet pavasarī tā visi žūžināja klausulēs.

Junge

Ir tādas tantīšu kafejnīcas, kur lielākoties viņas sasēdušas kopā pa trīs kā Dailes teātra starpbrīdī un obligāti cepurēs. Ir tādas ar dīkdienības “laundžiņu” un klusu ielu labā rajonā, kur atrādīt draugiem mašīnas, kas speciāli tiek liktas tā, lai redzamas no skatlogiem, un ir tādas, kur savu dienas naudu triec skolēni viens otram iegalvojot, ka bez kafijas viņu [~ 9-klasnieku ] rīts vienkārši nav iespējams!

Tā nu es biju pēdējā tipa kafejnīcā, kura, patiesību sakot, bija vienlīdz pilna ar visa vecuma ļaudīm, un lūkojos uz tādu skolnieku bariņu, kurā meitenes izskata ziņā jau kopē savas mātes, bet zēni izskatās jaunāki, tā kā mugurā skeiteru drēbītes, bet kosmētika tradicionāli ir bijusi jaunkundžu privilēģija. Tad nu viens puika, kas visu laiku sanāk it kā sānis, vairāk malā, jo plikādas kažociņā, rokdarbnieču adītā micē un ar zīmējumu mapi rokā, būs no viņiem visiem visforšākais, tikai pārējie to vēl nezin.

Ir pamatotas aizdomas, ka, pieaugušākam kļūstot, viņš būs un izskatīsies vismaz kā Miķelis Fišers.

Stāsti par grāmatām

Pirmais būs nodeva visiem dizaina blogiem, kas iesaka sakārtot grāmatas pēc krāsām, tāpēc būtu interesanti, ko gan teiktu krāsu terapeits par manu 1/4 daļu melno un tik pat daudz balto grāmatu muguriņām, kamēr no atlikušajām krāsainajām – dzeltenās ir izteikta minoritāte.

Otrs stāsts ir patiess atgadījums vakardienas priekšpusdienā, kad, iegādājoties dāvanu grāmatnīcā, pie kases man blakus nostājas efektīga, slaida sieviete, ekstra augstpapēžu kurpēs, ar uzmanību piesaistošu dekolte un, pārmetot garos matus pār plecu, pārdevējai jautāja:

– Vai pie jums var nopirkt grāmatu “Kāpēc vīrieši apprec maitas?”?

– Paskatīsimies… – skanēja atbilde, un man acumirklī tapa versija, ka šo grāmatu viņa varētu pirkt kā rūpīgi pārdomātu kāzu dāvanu savai labākajai “draudzenītei” vai izbijušam mīļākajam!

Un vai zinājāt, ka izsaukuma vai jautājuma zīme virsraksta beigās palielina grāmatas pārdošanas apjomu par 20%? Statistika.

1986/1996/2010

Noskatījos visas trīs “Vai viegli būt jaunam” filmas un soļoju mājup, kad pie krustojuma mani panāca 40-gadnieku bariņš. Trīs kungi un dāma, kas aktīvi pārsprieda un salīdzināja visas daļas, ka pirmā Podnieka, protams, visizcilākā, bet pārējās jau vien “rimeiki” un refleksijas vai vienkārši cilvēciska ziņkāre par to, ko šobrīd šie filmas varoņi dara pēc 20 gadiem. Tā gandrīz vienā solī nogājām divus garus kvartālus, un pilnīgi nespeciāli uzzināju, ka pēdējā filmā minētais fakts par to, kā savulaik lika skolēniem rakstīt sacerējumus, jo nosodošākus, jo labāk, par merkantilāko no jauniešiem, kas, maršējot  Strēlnieku laukuma goda sardzē, vēlējās mašīnu un vasarnīcu, ir bijis jāraksta arī sievietei, kas gāja vien pāris soļus pirms manis.

“Jā, jā, tā jau bija. Ideoloģija un tā laika domāšana” – piekrita kungi, un tad garākais no viņiem izstāstīja pavisam citu stāstu par padomju laika iemācītajiem uzskatiem:

Esot piedalījies vienā no pirmajiem teambuilding pasākumiem, kur vajadzējis pildīt visādus psiholoģiskas tematikas uzdevumus. Viens no viņiem ir bijis tāds – kuģa katastrofa, uz tā 50 cilvēki, taču glābšanas laivā pietiek vietas tik kādiem 10. Vajadzējis uz lapiņas uzrakstīt, kas būtu tie cilvēki, kuriem vajadzētu atrasties šajā laivā. Cilvēki sarakstījuši  sievas, bērnus, draugus, kādus līderus, bet tikai viens vienīgais no viņiem ierakstījis pats sevi. Par ko pasākuma ārzemju vadītājs ļoti izbrīnījies un jautājis katram klātesošajam:

“Ar ko gan visi šie cilvēki ir labāki par Tevi?”

Laikam tāpēc arī neklausos mūziku austiņās, soļojot pa pilsētas ielām.

Meitene

Pie blakus galdiņa sēdēja kāds sērfotāj tipa Tētis ar savu astoņgadīgo [apmēram] Dēlu un laiski ēda pusdienas, bet lejā uz riteņiem aizvizinājās draudzenes. Tētis dēlam: “Paskat, tā meitene, nevarēju atcerēties, kur esmu redzējis. Smuka, ne?” A puika jau nedaudz vēlāk klapatoja no oficiantēm šķiltavas tētim un ar pirkstiem mēģināja izzvejot pēdējās šķidruma paliekas no konjaka tipa glāzītes.

Silts

Mēdz būt grūtas dienas un skumji vakari, bet tam visam seko rīti, kad  tevi pie dzīvības var noturēt tikai zupa pašā agrumā nevis kafija, kas liek kuņģim sagriezties sājā grimasē. Tie ir tie vientulīgie brokastu rīti mīlīgās kafejnīcās, kad nav iespējams nenoklausīties svešu draudzenīšu sarunu:

-Iedomājies, viņai bērns iečurāja printerī..

/@ kafe “Silts”/

Uz laimi

Vakar, skatoties Runājošos akmeņus pie Pēterbaznīcas, nejauši noklausījos sarunu.

Viņa: Mīļum!

Viņš: E!

Viņa: Man tiko putns uzkakāja. Uz matiem. Tev nav salvetes? Abas rokas netīras…

Kā vēsta tautas paruna – tas uz laimi, un ja vēl uz galvas… Uhhh, tur milzu laime gaidāma. Stāvēju viņiem pavisam blakām, varbūt arī man kas atkritīs.