Maskavas iela

Jau divas nedēļas mana darba duna noris Maskavas ielā – gada skaistākajā birojā, kur acis veldzē pie sienas piekārtā Heinrihsones glezna un ciemiņi piesēž Wassily krēslos. Lai arī gadās daži 7. tramvaja pasažieri, kas mēdz spļaut pieturās, atvēroties durvīm, vai frizētavas apmeklētāja, satītiem matiem follijā, kas nogājusi metrus padsmit no iestādes ārdurvīm, risinot ļoti svarīgu sarunu pa mobilo telefonu, tās divdesmit piecas minūtes ceļā no centra ļauj iegrimt vieglā apcerē, neviebties par blakussēdētāju ar diviem puķuzirņu pušķiem un puskilo svaigu reņģīšu maisiņu pie manas kājas, uzzināt, ka līdz Krasta Lido var tikt ar sabiedrisko transportu, un Sporta manēža ir nevis vienkārši kaut kur Rīgā, bet blakus Maskavas dārzam.

Pēterburgas stāstiņi aprīlī #4

Brīvdienās pie Udalsk metro stacijas darbojas Blohovoj Rinok. Tas izpleties aiz tirgus būdiņām, liekot savus labumus uz letēm, bet kad to pietrūkst, netiek smādēta blakus birztala, kur, uz zemes paklājot plēvi vai nostiepjot šņores, tiek iegūtas papildus vietas preces izrādīšanai. Katli, pionieru nozīmītes un kaklauti, halāti, vecas Melodijas plates, grāmatas, skrūves, nomīti zābaki un netīras lelles ar nepareizām galvām. Ja kāds interesents cilā elektrisko bārdas skuvekli vai kafijas dzirnaviņas, tad tik kā būs bijis kāds “musčina, kas to aparātu ņēmis uz mājām pārbaudīt, un viss esot strādājis. Ar garantiju.

Pati gandrīz nopirku vecu plaukstas lieluma kino kameru ar maināmiem objektīviem, pat ar divām kasetītēm līdzi somiņā, bet tā kā man vēl būtu vajadzīgs tik pat antīks aparāts, kas to filmiņu spētu parādīt, tad visskaistākā kamera palika guļam starp citiem krāmiem, pārdevējam noplātot rokas un sakot, ka Maskavā tā maksāšot divreiz dārgāk.

Pēterburgas stāstiņi aprīlī #1

Kā nu gadījās, kā ne, bet taisni pirms došanās no jauna redzēt šo pilsētu vaigā, visus ziņu portālus aplidoja bilde ar Ļeņina pieminekļa apskādēto mēteli pēcpuses rajonā. Ierodoties arī vietējie rādīja avīžu fotogrāfijas, un kā vienu no saviem brauciena mērķiem nospraudu arī pieminekļa apskati pie Finlandskij Vokzal. Tomēr pilsētas kārtībspēki bija reaģējuši ļoti ātri, un manām acīm pavērās pa visam cita veida statuja. Ļoti jau ģeometriska.

Runāja, ka pieminekli prom nevedīšot, bet remontēšot un atjaunošot uz vietas stalažās. Vēl norobežojošās sētas stūros bija saspraustas sarkanas neļķes celofānā. Viss kā pienākās.

Migla

Mēnesi atpakaļ speciāli stājos Antonijas ielas galā, lai nepalaistu garām miglu kā pasakā. Tagad veros bildē un berzēju rociņas. Ir sanācis.

Pēterburga un cilvēki

A cilvēki šeit ir tādi mīlīgi, mīlīgi. Pieklājīgi, izpalīdzīgi un meitenēm uz atvadām skūpsta roku, un tas tik dabiski sanāk, ka ne mirkli nerodas doma, ka uzspēlēti. Nevienu pašu. “Agnese” vispār esot tāds ļoti rets vārds, te tā nevienu nesaucot, uzreiz varot atcerēties. Nosmējos, ka tāpēc jau šurp braucu, lai nebūtu viena no daudzām.

Man stāstīja gadījumu, kā jaunēklis izlecis ārā no tramvaja, jo ieraudzījis skaistu meiteni, un ziniet, te tā tiešām notiek. Aņa teica, ka esot arī daudz to sarežģīto inteliģentu, viņai tie ne īpaši. Dzīve tak ir tik īsa – vajag to tā vienkārši nodzīvot, bez sagudrotām grūtībām. “Ja že sjuda v Piter iz Jakutiji toļka iz za ļubvi prijehala.”

Pēterburga un kāzas

Precas gan viņi te daudz un jauni gados. Protams, ka augusts, un arī šeit esot 8.08.2008. gāzuši apkārt zagsus un kafeinīcas ar kāzu mielastiem. Viņiem ir viena tāda iela – Furšatskaja – kura nosēta no vienas vietas ar kāzu pasākumu organizēšanas pakalpojumu kantoriem, arī pati dzimtsarakstu nodaļa šeit. Pretī tās durvīm labprāt kavē laiku vecas tantes, un smaids ieslīgst viņu krunkainajās vai tuklajās sejās, kad redz kā fotogrāfs aicina pie ārdurvīm gaidošos viesus, skaļi saukt “rūgts!” jaunajam pārim, vai “slava Oktjabrivskajai revoļucijai!”. Vienalga. Ka tik skaļi. Un ja vēl visi reizē palektos un līgava grieztos, bildes sanāktu vienkārši lieliskas.

Tādi sapucējušies cilvēki te ir it visur – parkos, ielās, pie pieminekļiem. Viena no tradīcijās ir doties uz Vasiļevskij ostrav, lai izdzertu šampānieti un bildētos pie sarkanajām kolonnām. Neredzēju nevienu pāri agrā pusmūžā, bet gan jau ir arī tādi.

Romantika Pīteru k ļicu.

Pēterburga un foto.

Viss sākās ar to, ka gūglē atradu lomography.ru, un nolēmu, ka varētu aiziet apskatīties un iespējams iegādāties 35mm filmiņas adapteru savai Holgai. Nu jau esmu pieradusi, ka Pēterburgā mazie veikaliņi atrodami māju pagalmos, dīvainās kāpņutelpās un nebūt ne pirmajā stāvā ar lieliem skatlogiem. Liekas, ka ar pārdevēju vai lomogrāfu, kā viņš pats sevi nodēvēja, kad jautāju, kas viņš pēc profesijas, norunājām vairāk kā pusstundu par Rīgu, lomo, fotografēšanu un vispār. Lūk, viena no viņa bildēm:

Grads pierunāja netērēties un ieteica vairākus fotokomisijas veikalus, jo ieminējos, ka gribētu nopirkt kādu vecu fotoaparātu. Izstāstīja, ka Krievijā izdevīgāk ir pirkt šeit ražotas kameras, kas ir ievērojami lētākas kā citur, savukārt ārzemju ražojumiem ir diezgan liela muitas nodeva, tāpēc tie te dārgāki.

Vispār jau tie komisijas veikali ir fotogrāfu paradīze – te var atrast visu vai gandrīz visu – jaunus un vecus fotoaparātus, strādājošus un negluži, objektīvus, filtrus un ko tik vēl nē. Manā īpašumā tagad ir arī par mani divas reizes vecāks “Ļubiteļ” –  tāds pats ar kādu bildējām Londonā, 1952 gada modelis, kam saglabājies 1 dzeltenais filtriņš un tāds pieskrūvējams vadiņš, kas ļauj nospiest fotoaparāta slēdzi [kuram noteikti ir kāds speciāls nosaukums]. Nevarēju neņemt, tā cena bija 800 Rub, kas ir mazāk par 20 Ls. Savukārt, tā kā šim aparātam jau ir iespējams sagrozīt visādus cipariņus, pēc pāris dienām nolēmu, ka “mņe nužna takaja štučka, katoroi možna svet pomeriķ”. Tā nu ar šādu tekstu iesoļoju vēl vienā no foto veikaliem, kurā man eksponometru vienkārši uzdāvināja:

-Jestj u nas eksponometri, no oņi dovoļna daragije.

-Daaa… deistvitelno.

-A vi naverna načinajušaja. Vam že takije sovsem ņe kčimu. Ei, sluš gde u nas tut vaļasa takoi s sovetskih vremjon. Harošij bil. . davai mi jevo vam otdadim.

-Kak eto otdadim. Ja i zaplaķiķ mogu.

-A mi jevo i pradatj ņemožim, našļi tut u dverei, kto ta uraņil i uže polgoda tut u nas. Beritje! Ja pokažu, kak rabotajet.

un man vēl jautā, kāpēc tik ļoti patīk Pēterburga… Da eta samij lučšij gorod na svete!

Rīts

Holga. Cross-processed.

Skaistums bezgalīgs

Dažas bildes bildēju es, dažas Kaspars, jo mēs ik pa laikam mainījāmies ar fotoaparātiem. Augšā redzama mana vismīļākā bilde no Londonas brauciena. Domāju kādreiz uztaisīt to tik lielu, lai varētu likt pa visu sienu. Pēcāk runājot, nenonācām līdz galējam slēdzienam, kurš varētu būt autors – 50 pret 50 – vai nu es vai viņš. Krāsas tādas, jo ieliku diapozitīvu filmu, kuru atīstīja kā parasto krāsaino. It kā jau varētu to bildi apstrādāt „šopā”, sagrozot līmeņus vai ko citu nedaudz dzidrāka, kontrastaināka attēla iegūšanai, bet kaut kā tas pelēkums šarmē vairāk.

Ļubiteļ

Ļubiteļ

Kasparam bija “Ļubiteļ”, ko savulaik esot salicis no trim aparātiem. Tā kā ceturtdien jau biju piestāstījusi pilnas ausis par Holgu un somā gana daudz plato filmiņu, sarunājām, ka brīvdienās iesim bildēt. Godam pabrokastojuši kafijas bodītē un uztinuši filmas, devāmies ielās.  Lai arī cik antīks tas aparāts arī neizskatītos – bildes pie pareizi saliktiem rādītājiem sanāk diezgan jau lieliskas.