2 “Maizes” ainiņas

cik mīļi!, kafejnīcas, noklausītas sarunas, Rīgas ainiņas

“Maize” ir nesen atvērusies maizīšu vieta, kur Ģertrūdes ielā pašā agrumā iedzert kafiju, kas izskatās skndinaviski omulīga, jo veidota pašu spēkiem, un ar lielu logu, caur kuru lūkoties uz kuplo kastaņkoku pāri ielai.

Tad nu pirmo reizi garšojot kapkeikus (cupcake), kafejnīcā iesoļo skaista jaunkundze, kas bieži grozās žurnālu vākos, ar pavadoni.
– Es gribēšu to piparmētru lati, ko dzēru iepriekšējā reizē, jo tā bija tik lieliska! Šoreiz Mikiņš maksā (Mikiņam tiek piemiegta acs un žilbinošs smaids). Un kas tad jums šeit?
– Te mums ir bufetīte – skaidro saimniece.
– Brančš – piebilst Mikiņš.
– Jā, tikai mēs saucam to par ” bufetīti”. Samaksājat un var sakrāmēt, cik gribās. Jūs jau varat salikt arī uz viena šķīvīša…
– Mikiņ, es gribēšu savu (noplivinās skropstas)! Man tā šeit patīk!
A ko Mikiņš? Smaida. Jo ļoti jau jauka un skaista tā meitene.

Citu reiz ienāk 2 tantītes.
– Un kur tad jums te maize?
– Te mums nedaudz ir sacepts, katru dienu kaut ko citu izcepam manā ceptuvē. Bet te ir arī kūkas, plātsmaizes. Var arī izmēģināt bufetīti, svaigi grauzdētu kafiju, jo paši grauzdējam.
– Bet jums taču ārā tāds milzīgs uzraksts “Maize”? Mēs pēc maizes arī ienācām. Nu, kas tas jums te tāds?
– Tās ir sausmaizītes, ļoti labas pie tējas.
– Vai mēs pēc tādām izskatāmies, kas tēju dzer?

Advertisements

15. trolejbuss

cik mīļi!, noklausītas sarunas, Rīgas ainiņas

Katram transportam ir savi braucēju stāsti, ko nevilšus noklausīties. Nejaušs telefona zvans un uzzini, ka blakustāvošam gados jaunam vīrietim Mišelin tipa dūnu jakā ir labākais draugs, kas šovakar jāsatiek, jo pusgadu ir sēdējis un nu iznācis laukā. A tas, kas šobrīd piezvanījis, tagad strādā privātā firmā pie patēva.

– VIŅŠ atradis darbu? – jautā mana blakusstāvētāja domājams mīļotā meitene.

– Jā, kas to būtu domājis? Līmē etiķetes uz pudelēm. Es pats reiz strādāju oficiālu darbu. 300Ls pelnīju. [Un meitene atzinīgi plivina skropstas smaidīga]. Bet algasdienā ieraudzīju, ka ir tikai 150Ls, jo policija novilkusi pusi. Mēģināju sarunāt aploksnē, bet nekā. Aizgāju prom. Kāda jēga?

Meitene saprot.. A es, kam tik ļoti tīk gandrīz visi cilvēki, sažņaudzu savu somiņu..

Alberta iela

Rīgas ainiņas

Tā nu Tu iedomājies, ka klausies tikai ļoti aktuālu vai stilīgu, vai nez kādu tur mūziku, bet, kad runa iet par kādiem dzīves improvizētiem notikumiem vai ainiņām, tad nez kāpēc tā pati dzīve piespēlē visbanālāko muzikālo fonu. Tā nu dodos mājup pa Albertielu, bet ielas vidū auto, kurā sēž grūti nosakāma vecuma vīrietis, kas Tevi pavada ar TO skatienu, kas viņa fantāzijās noteikti izspēlē galveno lomu. Taču tajā pašā laikā visu ielu piedārdina A-Ha. Nu kā lai viņam paskaidroju, ka uz to neuzķersies ne viena, kuras 21-mā dzimšanas diena nesakristu ar singla izdošanas gadu.

Rozā nagi

atziņas, cik mīļi!, Rīgas ainiņas

Gāju vienu rītu pār Operas tiltiņu, a tur viena sieviete izstiepusi roku. It kā jau nekas tāds, jo tai vietā bieži grūtdieņi tā dara, bet viņa izskatījās uzcirtusies, sārti puķainā kleitā, a la D&G saulesbrillēs un ar izteiksmīgi rozā nokrāsotiem nagiem, bet vecums “jeb cik gadi” vēl nebūt netuvojās pensijas līmenim.
Man pa priekšu soļoja sirma kundze, kas viņu ieraugot, ļoti sadusmojās:
“Kauna nav! Šitā sakrāsojusies, un vēl naudu prasa! Lai notriektu nagulakās?!” un izteiksmīgi paskatās uz mani, gaidot atbalstu.
A ko es? Es par sievišķību jebkurā dzīves situācijā.

Saknes

Rīgas ainiņas

Piezvanīja pie biroja durvīm sieviete ar vīru un pusaudžu dēlu. No Losandželosas.

– Vai drīkst apskatīt dzīvokli? Te es dzīvoju, maza būdama, līdz četru gadu vecumam. Nu tagad šeit ofiss, bet redz kā izremontēts. Ir, ir daudz labāk, kā bija. Ziniet, šeit dzīvoja sešas ģimenes, lielas ģimenes – cieši kopā saspiedušās komunālā dzīvoklī. Tur pretējā mājā uz Antonijas ielas pirmajos stāvos bija pilsētas pirts. Mēs tur regulāri gājām, jo siltā ūdens jau nebija. Ak, bet šis gaitenis reiz bija garāks, tur vajadzētu būt vēl pāris istabām, kur dzīvoja vēl divas ģimenes. Laikam aizbūvējuši. Tur varēja tikt uz melnajām kāpnēm, pa kurām nesām malku no pagalma. Skatieties [vīram un dēlam], tur bija “pečka”! Redziet, kur parkets savādāks! Kāpēc viņi tos kamīnus izmetuši? Varēja tač kaut vai nelietot, ārzēmēs cilvēki par tādām lietām labprāt maksā. Jūs esat arhitekte, noejiet tur stāvu zemāk, kur remontē, pasakiet, lai nemet tās krāsnis laukā. Un šeit dzīvoja tas trakais jaunietis. Pats sev rokas uzlika. Traks bija, tiešām. Un te tā kaimiņu ģimene dzīvoja, ar diviem puikām, kam bija divstāvu gulta. Man gan viņi nekad nepatika… Labi, lai Jums jauka diena! Nobildē, dārgais, vēl vecā parketa grīdas manai mamai, viņa vienmēr tās atcerās…