A10 #35 sept/oct 2010

Pie manis atceļojis žurnāls no ārzemēm, kur nelielā rakstā par arh-tendencēm Latvijā ir pieminēta Daugmales māja:

Deko

Piesēdos uz vāka:

“Santa”

Žurnālu stendos ir jāpaņem augusta “Santa” un jāpaskatās uz māju, kas man prasīja gandrīz 4 gadus neviltotas uzmanības.

Vīnes piezīmes #2

Likumsakarīgi, ka ceļojot pašai par sevi noorientēšanās svešā pilsētā notiek ātrāk, savukārt kompānijā, kad pareizā virziena atrašana veļas uz citu pleciem, apskates objekti atmiņā paliek vairāk kā fakti paši par sevi. Tomēr bija vieta, kuru trešajā reizē jau varēju atrast patstāvīgi:

“Phil” – kafejnīca/ bārs/ veikals ar liektu grāmatplauktu, kur var ne tikai apskatīt, bet arī nopirkt vērtīgas bilžu grāmatas, komiksus un nopietnus romānus vācu valodā. Šeit neatradu divas vienādas lampas pie griestiem,  sienas rotāja bilžu sienas ar kulta filmu scēnām un platēm, un pilnīgi visas mēbeles pretendēja uz dizainu, lai arī cik nomīļotas neizskatītos. Savukārt aiz grāmatu galda, kam puse vakaros pārvērtās par DJ pulti, pinkains mūzikas noteicējs lutināja apmeklētāju ausis tik tīkamā skaļumā, lai es nezaudētu sarunbiedrus un stāstu pavedienus.

“Ne velti!” – nodomāju, kad dienas atpakaļ, runājot ar Vīnes pazinēju, uzzināju, ka tai vietai gadu desmit vismaz vai varbūt pat vairāk.

1060 Wien, Gumpendorferstr. 10-12

foto: Matīss Groskaufmanis

Koks. Gala rezultāts

Beidzot mazajām meitenēm ir izstāstīts, ka uz tās sienas var zīmēt. Iekšēji triumfēju.

[lasīt kopā ar “Koks” un “Koks. Turpinājums”]

Maskavas iela

Jau divas nedēļas mana darba duna noris Maskavas ielā – gada skaistākajā birojā, kur acis veldzē pie sienas piekārtā Heinrihsones glezna un ciemiņi piesēž Wassily krēslos. Lai arī gadās daži 7. tramvaja pasažieri, kas mēdz spļaut pieturās, atvēroties durvīm, vai frizētavas apmeklētāja, satītiem matiem follijā, kas nogājusi metrus padsmit no iestādes ārdurvīm, risinot ļoti svarīgu sarunu pa mobilo telefonu, tās divdesmit piecas minūtes ceļā no centra ļauj iegrimt vieglā apcerē, neviebties par blakussēdētāju ar diviem puķuzirņu pušķiem un puskilo svaigu reņģīšu maisiņu pie manas kājas, uzzināt, ka līdz Krasta Lido var tikt ar sabiedrisko transportu, un Sporta manēža ir nevis vienkārši kaut kur Rīgā, bet blakus Maskavas dārzam.

Koks. Turpinājums

Nākamā bilde manā komiksā “Koks”.

Strīpas

Tīri un konceptuāli melnbalti strīpainie interjeri jūsu uzmanībai:

balts

melns

Video par to, kā tapa Social Club Parīzē. Autori Exzyt arhitekti.

Koks

Nu jā, man ir viena tāda īpatnība, ka katreiz kādā objektā gribās kaut ko uzzīmēt uz sienas, griestiem, grīdas. Nav jau tā, ka vienmēr izdodas uz to pierunāt, tomēr tas ir pavisam vienkāršs veids, kā vērst uzmanību uz kādu noteiktu vietu. Laikam tāpēc, ka ar to nav sanācis pelnīt naudu, tad tiklīdz cilvēki ļaujas idejai, tas mans acu mirdzums kļūst spožāks par sauli maija rītā. Ar milzu dadža ziediem uz divstāvu halles sienas mājas saimniekus nedaudz nobiedēju, taču koku bērnistabā…

Skice un kolāža tam, kā tas varētu izskatīties vēlāk. Tā ir viena siena lielā, saulainā istabā, krāsota ar tāfeles krāsu, lai divas mazas jaunkundzes vēlāk varētu izpausties.

Un rakstu tāpēc, ka šodien ar Eves un projektora palīdzību tika zīmēta kontūra kokam. Ābelei. Ābolīšus, vāveres, princeses vai odus meitenes var sazīmēt pašas, jo arī krāsainie zīmuļi uz šīs sienas dara brīnumus.