A10 #35 sept/oct 2010

Pie manis atceļojis žurnāls no ārzemēm, kur nelielā rakstā par arh-tendencēm Latvijā ir pieminēta Daugmales māja:

Strelka un citas mākslinieciski izglītojošas vietas M-pilsētā

Kad man jautāja, ko gribētos apskatīt Maskavā, tad bija viena vieta, par kuru varētu teikt – obligāti, un tā bija “Strelka”. Vieta, kur uzspodrināt savas ambīcijas var cilvēki, kas savu dzīvi nolēmuši saistīt ar medijiem, arhitektūru vai dizainu. Bez tā, ka tur jau tagad gozējās visi Maskavas jaunie un trauksmainie, Strelkai piemīt vismaz divas labas īpašības. Pirmkārt, kompleksa ēkas nav apšūtas ar mauzoleja tipa rūtainajām akmens plāksnēm, kas rotā 99% lielpilsētas jauno būvju fasādes. Aizdomas, ka pie vainas ārzemju arhitekti, un paldies viņiem par to. Otrkārt – terase un bārs-restorāns, kurš strādā kopš vasaras sākuma, un visi tā ienākumi paredzēti Strelkas institūta labklājībai, kur šoruden sācies pirmais mācību gads.

Klausījos stāstus par šo vietu, un izrādās, ka Maskavā ir bagāti cilvēki, kurus interesē cita veida vērtības un kuri nolēmuši, ka šeit, kur pāri upei slejas zeltkupolu katedrāle Hram Krista Spasitela – tātad gandrīz svētā vietā, būtu grēks uzcelt vēl vienu ciku-caku hoteli vai gigantisku biroju ēku. Tāpēc ir institūts. Ar pretenzijām uz labu izglītību.

Līdzīgs stāsts, tikai vēl kripatiņu romantiskāks, ir par mūsdienu mākslas centru “Garaž” – biljonāra Abramoviča dāvanu savai draudzenei, jo dimanti tomēr ir meiteņu labākie draugi. Arī paša Meļņikova projektētā ēka, kas sākotnēji kalpojusi kā garāža angļu autobusiem, kuri neesot braukuši atpakaļgaitā, vai interjera grafiski pelēk-melni-baltā toņu gamma un sadarbība ar ārzemju labākajām galerijām, liek nenožēlot garo soļojumu turp.

Un visu beidzot – Vinzavod. Vēl viena vieta, kas līdzīgi kā mūsu VEF ir atdota māksliniekiem, kur izpausties un izstādīties, tikai labiekārtotāk un siltāk [burtiski].  Savukārt apmeklētājiem ir iespēja palasīt A4 lapas, kur izskaidrota kārtējā mūsdienu mākslas koncepcija. Izstādes ir daudz un dažādas, par maksu un bez, taču man iepatīkas tas, ka pagalmā viņiem ir tīklu dīvāni, kur pusaudžiem nosist laiku, un guļ vecs suns.

Hovards Rorks

Ir pilnīgi neizskaidrojami, ka grāmata “Dzimtas akmens” ir tulkota latviski, savukārt “The Fountainhead” nē. Ne tāpēc, ka pirmā sliktāka, bet gan tādēļ, ka otrā šķiet briljanta no filmas noskatīšanās vien.

“Santa”

Žurnālu stendos ir jāpaņem augusta “Santa” un jāpaskatās uz māju, kas man prasīja gandrīz 4 gadus neviltotas uzmanības.

Stabu ielas pagalms

Vēl man liekas, ka Rīgā ir ļoti daudz skaistu pagalmu, tikai neviens par tiem nezin, vai arī tur aiz slēgtiem vārtiņiem.

Lūk, šis pagalms tika atrasts Stabu ielā starp Brīvības un Tērbatas ielām, un uz to ved 2 vārtrūmes, kas rotātas ar ģērboņlauvām. Mani tiešām pārsteidza greznība un tas, ka tā var noslēpies simtgadīgs ciku-caku jūgendstila nams, tā vietā, lai rādītu vaigu galvenajām ielām. Aiz manis pagalmā ienāca viens jaunais pāris ar bērna ratiem. A pagalms tāds grubuļains, grubuļains, un tie rati no visas sirds kratās. Tad nu viņi ienāca un arī vienkārši skatījās uz māju, un droši vien jauniem cilvēkiem vien raksturīgā manierē sapņoja, kā viņi paši vai viņu bērni tādā ēkā noteikti dzīvos un būs neizsakāmi laimīgi.

– A čo vi tut izšķite? – mani uzrunāja ēkas līdzgaitniece. Jā, te dzīvojot vieni un tie paši īrnieki jau no laika gala, bet tur pagrabstāvā ir Rīgas Mazais teātris, kas rudenī atkal sāks rādīt izrādes. Padomju laikos gan te visu laiku esot filmējuši kino par ārzemēm. Skat, šīs ieejas durvis, piemēram.

Taču visvairāk man patika vienas lieliskas jaunkundzes stāsts par šo pašu Rīgas vietu, kuru viņa sev bija atklājusi līdzīgā veidā tik krietni agrāk. Viņai nav bijis gana ar skatīšanos vien, un redzot, ka kāda dzīvokļa logs ir vaļā un ārdurvis tā pat, uzkāpusi augšā un piezvanījusi pie durvīm. Nācies ātrumā samuldēties par dzīvošanas interesi šinī ēkā, taču viss beidzies ar viesmīlīgu kafijas iedzeršanu lielā ebreju ģimenē.

Zinātņu akadēmija

Gadījās man vienu rītu situācija, kad bija jākavē laiks pusstundu “aizcentrāltirgus” rajonā. Kafija – nodomāju es un sāku lūkot variantus. Blakus esošās “Pankūkas” – nē, tas pārāk viegli un aizdomīgi, ka iekšā neviena cilvēka. Spīķeri – nav teikts, ka vaļā, un sanāks trīskārt nosoļot vienu un to pašu gabalu. Varbūt vēstniecību rajons ap Jēzusbaznīcu? Tur bija viesnīca, tātad arī brokastis. Bāc, ielas durvis ciet, ieiešana caur reģistratūru – nē, par daudz sarežģīti. Nu kur, nu kur?!

Zinātņu akadēmija.

Kad iegāju šai ēkā, apstājās laiks. Gadus 20 vismaz. Skaidu plākšņu tumšais panelējums, zaļā toņa izmantojums visās gradācijās, misiņa lampas, mākslīgo ziedu kompozīcijas un kafijas cena. Jo mana nojauta izrādījās pareiza un ieraudzīju kafejnīcu “Pavardiņš”, kas pēc burvju mājiena 9.50 pildījās ar garum garu pusmūža sieviešu rindu. Tik viena no viņām atbilda apzīmējumam “u ņijo muž horošij” [jebšu viņas izskats nav atkarīgs no naudas, ko viņa nopelna pati], diemžēl pārējām, lai arī cik priecīgi stāstīja draudzenēm salātu recepti, rūpju mākts skatiens nebija noslēpjams.

Vai es iegriezīšos tur vēl? Neapšaubāmi. Gribu redzēt, kā viņi kafejnīcā aplej mājas bērzu podā, kas piestiprināts apmēram 2.8m augstumā no grīdas, kā arī apskatīt Rīgu no skatu platformas pašā augšā. “Tas gan maksājot 2 latus un nekādas studentu atlaides neesot!” noteica dežurante un pamācīja: “uzbrauksiet ar liftu līdz 15 stāvam, tad divus pa trepēm augšā un bildējiet cik uziet!” Tajā brīdī manī ieslēdzās “latvietis”, kas vēlas apiet 2Ls, bet gan jau, nonākot tur atkal, skatīšos pēc situācijas.

Koks. Gala rezultāts

Beidzot mazajām meitenēm ir izstāstīts, ka uz tās sienas var zīmēt. Iekšēji triumfēju.

[lasīt kopā ar “Koks” un “Koks. Turpinājums”]

Terase

Iespējams daudziem bērnībā patika sēdēt logos, kājas kūļājot ārpusē – tāda pirmos stāvos dzīvojošu resgaļu priekšrocība, jo augstāk  neļāva un bailīgi arī jau galu galā. Taču tās dažas tvanīgās vasaras dienas galvaspilsētā dara savu, un logu stikli tiek pacelti augšup, salikti mīksti spilveni un norasojusi auksta sārtvīna glāze ar savu veldzi gatava aizstumt nebūtībā dzīves grūtumus.

Gala rezultāts dod gandarījumu, bet vēl pavisam neilgu laiku atpakaļ, rasējumos bīdīju turpu šurpu Vīna Studijas terases platumu, ar darba kolēģi apspriedām galdiņa lielumu, krāvām auto pilnu ar porolona ruļļiem, kā arī pēdējā dienā skrēju n-reizes pēc skrūvītēm uz pārielas būvniecības veikaliņu.

/foto J.Pīlēns/

Maskavas iela

Jau divas nedēļas mana darba duna noris Maskavas ielā – gada skaistākajā birojā, kur acis veldzē pie sienas piekārtā Heinrihsones glezna un ciemiņi piesēž Wassily krēslos. Lai arī gadās daži 7. tramvaja pasažieri, kas mēdz spļaut pieturās, atvēroties durvīm, vai frizētavas apmeklētāja, satītiem matiem follijā, kas nogājusi metrus padsmit no iestādes ārdurvīm, risinot ļoti svarīgu sarunu pa mobilo telefonu, tās divdesmit piecas minūtes ceļā no centra ļauj iegrimt vieglā apcerē, neviebties par blakussēdētāju ar diviem puķuzirņu pušķiem un puskilo svaigu reņģīšu maisiņu pie manas kājas, uzzināt, ka līdz Krasta Lido var tikt ar sabiedrisko transportu, un Sporta manēža ir nevis vienkārši kaut kur Rīgā, bet blakus Maskavas dārzam.

NRJA

Pēdējās dienās NRJA pārpludina Arch Daily. Nav slikti, nav slikti.