Liepāja

Ziniet, ko sabildē pilnīgi visi rīdzinieki aizbraucot uz Liepāju?

Protams, ka kuģīšus ar karodziņiem, kas stāv pretī Fonteina Royal viesnīcai… un jūru saulrietā, jo uz saullēktu pamosties ir neiespējami. Pēc tam seko teksti – kā es šeit gribētu dzīvot, te tāds miers, un pilsēta tik skaista, a jūra – tā taču ir īsta jūra, nevis štrunta līcis. Ja vien Liepāja būtu tuvāk… varētu tak būt tuvāk Rīgai. Viena liepājniece pārtrauc: “Es jums rādīšu, tuvāk Rīgai! Neparko!”.

Tāpēc jau tai pilsētai tā burvība, ka tik tālu.

Rudens

Patīk, ka šogad ir garš, sauss rudens, un ja izbrauc ārpus Rīgas vienu nedēļas nogali līdz Liepājai, otru šurpu turpu pa Vidzemi, ceļi izlīkumo dzeltenos kokos. A pa logu lūk, kas:

Par dāvanām

Katru gadu pienāk tā diena, ko visi pazīst kā dzimšanas dienu. Un tu kā jubilārs to sagaidi ar pacilājumu vai gluži otrādāk ar vieglu smeldzi [nesaukšu to par depresiju]. Bet ir tāda lieta kā dāvanas. Tās mēdz būt dažādas – iepakojamas un nē, paredzamas vai nē, dārgas, bezjēdzīgas vai nenovērtējamas. Vēl ir tādas paciņas no ārzemēm. Senāk citiem bērniem tādas sūtīja, a man nebij tādu radu. Tad nu šodien manās rokās nonāca viena tāda. No Nīderlandes. A iekšā viens mazs fotoaparāts Agfa Clack no Delftas Fleamarket “lielbaltūsaina” krāmu tirgotāj onkuļa. Nu ko, vēl viens aparāts manam acu mirdzumam – blakus Fisheye, Holgai, Ļubitelem, Zenītam, kas man vēl jāiemēgina, un Pentacon TTL, kas iedots uz laiku un ražo man skastas miglainas bildes, jo nav viegli trāpīt asumu īstajā vietā.

Jā, šī gada dāvanas visas kā viena ir lieliskas, bet šeit var redzēt vienu no darba kolēģiem, kas mani pārsteidza nesagatavotu savā lieliskumā:

Grafiti komplektiņš = Balts kostīms-kombinzons + maska + cimdiņi + krāsu baloniņi aktuālajos rozā, gaišzilajos un sudraba toņos.

Mājas es neappūtīšu, kā arhitektei roka neceļas, bet asfaltu vai interjerā kādu sienu ar stensilu… Mierīgi.

Pēterburga un cilvēki

A cilvēki šeit ir tādi mīlīgi, mīlīgi. Pieklājīgi, izpalīdzīgi un meitenēm uz atvadām skūpsta roku, un tas tik dabiski sanāk, ka ne mirkli nerodas doma, ka uzspēlēti. Nevienu pašu. “Agnese” vispār esot tāds ļoti rets vārds, te tā nevienu nesaucot, uzreiz varot atcerēties. Nosmējos, ka tāpēc jau šurp braucu, lai nebūtu viena no daudzām.

Man stāstīja gadījumu, kā jaunēklis izlecis ārā no tramvaja, jo ieraudzījis skaistu meiteni, un ziniet, te tā tiešām notiek. Aņa teica, ka esot arī daudz to sarežģīto inteliģentu, viņai tie ne īpaši. Dzīve tak ir tik īsa – vajag to tā vienkārši nodzīvot, bez sagudrotām grūtībām. “Ja že sjuda v Piter iz Jakutiji toļka iz za ļubvi prijehala.”

Pēterburga un kāzas

Precas gan viņi te daudz un jauni gados. Protams, ka augusts, un arī šeit esot 8.08.2008. gāzuši apkārt zagsus un kafeinīcas ar kāzu mielastiem. Viņiem ir viena tāda iela – Furšatskaja – kura nosēta no vienas vietas ar kāzu pasākumu organizēšanas pakalpojumu kantoriem, arī pati dzimtsarakstu nodaļa šeit. Pretī tās durvīm labprāt kavē laiku vecas tantes, un smaids ieslīgst viņu krunkainajās vai tuklajās sejās, kad redz kā fotogrāfs aicina pie ārdurvīm gaidošos viesus, skaļi saukt “rūgts!” jaunajam pārim, vai “slava Oktjabrivskajai revoļucijai!”. Vienalga. Ka tik skaļi. Un ja vēl visi reizē palektos un līgava grieztos, bildes sanāktu vienkārši lieliskas.

Tādi sapucējušies cilvēki te ir it visur – parkos, ielās, pie pieminekļiem. Viena no tradīcijās ir doties uz Vasiļevskij ostrav, lai izdzertu šampānieti un bildētos pie sarkanajām kolonnām. Neredzēju nevienu pāri agrā pusmūžā, bet gan jau ir arī tādi.

Romantika Pīteru k ļicu.

Pēterburga un foto.

Viss sākās ar to, ka gūglē atradu lomography.ru, un nolēmu, ka varētu aiziet apskatīties un iespējams iegādāties 35mm filmiņas adapteru savai Holgai. Nu jau esmu pieradusi, ka Pēterburgā mazie veikaliņi atrodami māju pagalmos, dīvainās kāpņutelpās un nebūt ne pirmajā stāvā ar lieliem skatlogiem. Liekas, ka ar pārdevēju vai lomogrāfu, kā viņš pats sevi nodēvēja, kad jautāju, kas viņš pēc profesijas, norunājām vairāk kā pusstundu par Rīgu, lomo, fotografēšanu un vispār. Lūk, viena no viņa bildēm:

Grads pierunāja netērēties un ieteica vairākus fotokomisijas veikalus, jo ieminējos, ka gribētu nopirkt kādu vecu fotoaparātu. Izstāstīja, ka Krievijā izdevīgāk ir pirkt šeit ražotas kameras, kas ir ievērojami lētākas kā citur, savukārt ārzemju ražojumiem ir diezgan liela muitas nodeva, tāpēc tie te dārgāki.

Vispār jau tie komisijas veikali ir fotogrāfu paradīze – te var atrast visu vai gandrīz visu – jaunus un vecus fotoaparātus, strādājošus un negluži, objektīvus, filtrus un ko tik vēl nē. Manā īpašumā tagad ir arī par mani divas reizes vecāks “Ļubiteļ” –  tāds pats ar kādu bildējām Londonā, 1952 gada modelis, kam saglabājies 1 dzeltenais filtriņš un tāds pieskrūvējams vadiņš, kas ļauj nospiest fotoaparāta slēdzi [kuram noteikti ir kāds speciāls nosaukums]. Nevarēju neņemt, tā cena bija 800 Rub, kas ir mazāk par 20 Ls. Savukārt, tā kā šim aparātam jau ir iespējams sagrozīt visādus cipariņus, pēc pāris dienām nolēmu, ka “mņe nužna takaja štučka, katoroi možna svet pomeriķ”. Tā nu ar šādu tekstu iesoļoju vēl vienā no foto veikaliem, kurā man eksponometru vienkārši uzdāvināja:

-Jestj u nas eksponometri, no oņi dovoļna daragije.

-Daaa… deistvitelno.

-A vi naverna načinajušaja. Vam že takije sovsem ņe kčimu. Ei, sluš gde u nas tut vaļasa takoi s sovetskih vremjon. Harošij bil. . davai mi jevo vam otdadim.

-Kak eto otdadim. Ja i zaplaķiķ mogu.

-A mi jevo i pradatj ņemožim, našļi tut u dverei, kto ta uraņil i uže polgoda tut u nas. Beritje! Ja pokažu, kak rabotajet.

un man vēl jautā, kāpēc tik ļoti patīk Pēterburga… Da eta samij lučšij gorod na svete!

Rīts

Holga. Cross-processed.

Skaistums bezgalīgs

Dažas bildes bildēju es, dažas Kaspars, jo mēs ik pa laikam mainījāmies ar fotoaparātiem. Augšā redzama mana vismīļākā bilde no Londonas brauciena. Domāju kādreiz uztaisīt to tik lielu, lai varētu likt pa visu sienu. Pēcāk runājot, nenonācām līdz galējam slēdzienam, kurš varētu būt autors – 50 pret 50 – vai nu es vai viņš. Krāsas tādas, jo ieliku diapozitīvu filmu, kuru atīstīja kā parasto krāsaino. It kā jau varētu to bildi apstrādāt „šopā”, sagrozot līmeņus vai ko citu nedaudz dzidrāka, kontrastaināka attēla iegūšanai, bet kaut kā tas pelēkums šarmē vairāk.

12.jūlijs Londona, Brick Ln

Brick Ln

Brick Ln svētdienā ar saviem tirgiem, bija mans lielākais un patīkamākais pārsteigums. Kad iepriekš Rīgā vaicāju, ko apskatīt Londonā, tā kā iepriekš jau būts un tūrisma objekti apskatīti, neviens pats neminēja šo vietu. Bet pateicoties Ilzei ar Kasparu un pārsteidzoši siltajai dienai, ienirām Brick Ln ielas galerijās, “vintage” veikalu skatlogu piedāvājumā un uz paladziņiem izlikto paltraciņu apskatē. Svētdienas ir tādas dienas, kad ikviens uz šīs ielas var iztirgot savas sen jau nevilktās kleitas, kurpes, arī krelles vai somas. Tai ielai piemita tāds apskaužams dzirksteļojošs dzīvīgums, ko iespējams apskaustu pat pārblīvētā Oksfordstrīta.

Ap stūri vieta, kas darbdienās kalpo kā autostāvvieta, bet svētdienā pārvēršās par tirgu ar siltu, garšīgu ēdienu, fonā kaut kur stūrī kāds spēlē bungas, te ir apģērbi un mākslas nieki, fotogrāfijas un matu sapraudes – viss vienuviet un nevienā brīdī netraucē. Cilvēku daudz, bet tā patīkami daudz. Kā jau tirgum piederās.

Šeit pat arī izstāžu galerijas, kur katru ceturtdienu verās vaļā kāda jauna foto, arhitektūras skolu vai dizainam veltīta izstāde. Man teica, ka ceturtdienās parasti esot atklāšanas burziņi ar iesaistītajiem māksliniekiem, bet piektdienā jau var nākt jebkurš.

Londona, protams,  ir lielpilsēta ar ļoti daudz piedāvājumiem un vēl vairāk skatītājiem, kuri ar tiem jāparsteidz.

11.jūlijs Londonā

Redzēju tikai pāris cilvēkus, kas tur lasīja grāmatas, un es to domāju tādā ziņā, kā laika kavēkli – sēžot parkā vai braucot kādā transportā. Viena bija jauniete hosteļa brokastu telpā ar M. Valbeka “Platformu”, kuru viņa godīgi sakot nelasīja, vienkārši turēja uz galda noliktu blakus brokastu maizītei ar ievārījumu. Vasarā hosteļos ir nejēgā daudz skaļu padsmitgadīgu jauniešu grupu, bet viņa sēdēja viena ar melni lakotiem nagiem. Otra bij neparasti skaista, gara meitene metro, kuras izvēle bija M. Hedona “Savādais atgadījums ar suni naktī”. Pārējie lasīja avīzes vai Londonas ceļvežus.

Sauthwark lido iemītniekus nedaudz pievīla Londonas nestabilie laika apstākļi, jo tā vieta tika tendēta uz atpūšanos sauļojamajos beņķos pie bērnu baseina, saunu, bāriņu un labu elektronisko mūziku fonā. Taču “atklāšanas pārtijs” iepriekšējā vakarā esot gājis uz urrā līdz pašam rītam. Vēlāk vaicāju Nikolasam no Exyzt, kurš brīdis viņam projekta laikā paticis visvairāk, jo veidojot instalāciju Union Str 100 mēneša garumā, visi iesaistītie cilvēki tur pat arī dzīvoja, tātad iespaidu gana, viņš teica, ka viņam vislabāk patīk mirklis, kad pēcpusdienā ierodas vecāki ar bērnu ratiem, atlaižās un ar lepnumu skatās, kā tie spiedz, ņemoties pa baseinu. Un pie labvēlīgiem apstākļiem tur varot tā pavadīt vai visu dienu, jo apkārtnē esot maz līdzvērtīgu vietu. Protams, burziņi jau esot lieliski, bet… Laikam paliekot vecāks, viņš atsmej.

Dizaina muzejā sapriecājos, ieraugot savu usb Lacie disku mūsdienu dizaina plauktiņā – Industrial Facility.Some Recent Projects. Sīkums jau, bet patīkami. Tur arī – Richard Rogers+Architects [darbu apkopojums ar maketiem un aprakstiem vienu viet] un fotogrāfa Tim Walker. Pictures.

Those Dancing Days ir grupa, kas spēlē piektdienas vakarā klubā KOKO Kamdenā, kuru iesaka Tomiņš, piebilstot, ka vismaz vienreiz tur jānokļūst ik vienam, kas atbraucis uz Londonu nedēļas nogalē. Skatos uz jūlija listi ar grupām – tik dažas dienas iepriekš uzstājušies The Ting Tings un nedēļu pirms viņiem Foals iesildījuši Black Kids. Citiem vārdiem runājot, tā vieta ir indie mūzikas cienītāju Meka, un cienītāju tiešām netrūkst, piektdienas vakarā te mudž ar puišiem šaurās biksēs un lielām frizūrām, savukārt meitenes visu laiku rausta minikleitas uz augšu.