Kad man jautāja, ko gribētos apskatīt Maskavā, tad bija viena vieta, par kuru varētu teikt – obligāti, un tā bija “Strelka”. Vieta, kur uzspodrināt savas ambīcijas var cilvēki, kas savu dzīvi nolēmuši saistīt ar medijiem, arhitektūru vai dizainu. Bez tā, ka tur jau tagad gozējās visi Maskavas jaunie un trauksmainie, Strelkai piemīt vismaz divas labas īpašības. Pirmkārt, kompleksa ēkas nav apšūtas ar mauzoleja tipa rūtainajām akmens plāksnēm, kas rotā 99% lielpilsētas jauno būvju fasādes. Aizdomas, ka pie vainas ārzemju arhitekti, un paldies viņiem par to. Otrkārt – terase un bārs-restorāns, kurš strādā kopš vasaras sākuma, un visi tā ienākumi paredzēti Strelkas institūta labklājībai, kur šoruden sācies pirmais mācību gads.
Klausījos stāstus par šo vietu, un izrādās, ka Maskavā ir bagāti cilvēki, kurus interesē cita veida vērtības un kuri nolēmuši, ka šeit, kur pāri upei slejas zeltkupolu katedrāle Hram Krista Spasitela – tātad gandrīz svētā vietā, būtu grēks uzcelt vēl vienu ciku-caku hoteli vai gigantisku biroju ēku. Tāpēc ir institūts. Ar pretenzijām uz labu izglītību.
Līdzīgs stāsts, tikai vēl kripatiņu romantiskāks, ir par mūsdienu mākslas centru “Garaž” – biljonāra Abramoviča dāvanu savai draudzenei, jo dimanti tomēr ir meiteņu labākie draugi. Arī paša Meļņikova projektētā ēka, kas sākotnēji kalpojusi kā garāža angļu autobusiem, kuri neesot braukuši atpakaļgaitā, vai interjera grafiski pelēk-melni-baltā toņu gamma un sadarbība ar ārzemju labākajām galerijām, liek nenožēlot garo soļojumu turp.
Un visu beidzot – Vinzavod. Vēl viena vieta, kas līdzīgi kā mūsu VEF ir atdota māksliniekiem, kur izpausties un izstādīties, tikai labiekārtotāk un siltāk [burtiski]. Savukārt apmeklētājiem ir iespēja palasīt A4 lapas, kur izskaidrota kārtējā mūsdienu mākslas koncepcija. Izstādes ir daudz un dažādas, par maksu un bez, taču man iepatīkas tas, ka pagalmā viņiem ir tīklu dīvāni, kur pusaudžiem nosist laiku, un guļ vecs suns.
Agneses Putnas pieraksti 
