Milāna #2

Milānā ģimenes restorānā svaigo Proseko lēja no alus krāniem, un saimnieks – bārmenis – galvenais pavārs tik pat kā nerunāja angliski. Kad jau likās, būs jāsāk saprasties ar roku palīdzību, lai pasūtītu ko ēdamu, viņš pārjautāja: “Ingles? Frances?” Un pēc apstiprinošā “ingles”  izstiepa plaukstu uz esošajiem vakariņotājiem un skaļi sauca:

- Džovanni! Nāc izpalīdzi meitenēm!

Esmu pārliecināta, runātu mēs franciski, atrastos Luidži, kas iztulkotu visu ēdienkarti un arī, trīs reizes ejot prom, vēlētu jauku vakaru.

p.s. Laika gaitā uz blakus zāli aizceļoja saldējums iepildīts vafelēs un izkārtots ap svecītēm. Restorānā tika izslēgtas pilnīgi visas gaismas, un sēdējām tumsiņā minūtes piecas, pat ja daudzlaimesdzimšanasdienā dziesmas itālisko versiju dzirdējām tik iztāļus.

Milāna #1

Atgriezos no Milānas un tik tad uzzināju, ka esmu turpceļā lidojusi ar lidmašīnu, kuru gaidīju četrarpus stundas dzimtajā RIX lidostā, dēļ zibens spēriena tajā virs Alpu kalniem…

Neomulīgi, taču, kā zināms, neziņa sekmē uzticību, un fakts, ka, pārskaitot pasažierus, ir viena cilvēka par daudz, raisīja vien smaidu un  pacēla vienu manu uzaci. Savukārt brīdī, kad tika aicināts, vai Edvards Tādsuntāds varētu pacelt roku, kā potenciālais liekais, no lidmašīnas aizmugures pieaugošā skaļumā sāka velties daudzbalsīgs: Edvard! Edvard! Edvard!

Pati jau nu pēc kā tāda nemūžam neatzītos! Taču jau drīzumā tika nosaukts kādas sievietes vārds un vēl mirkļa uzsākts lidojums uz Milānu. Galu galā, pēc zinātāju stāstiem, tie zibeņi lidmašīnās trāpot tik regulāri, ka tikai laikrakstu virsraksti šo faktu padara unikālu.

Terase

Iespējams daudziem bērnībā patika sēdēt logos, kājas kūļājot ārpusē – tāda pirmos stāvos dzīvojošu resgaļu priekšrocība, jo augstāk  neļāva un bailīgi arī jau galu galā. Taču tās dažas tvanīgās vasaras dienas galvaspilsētā dara savu, un logu stikli tiek pacelti augšup, salikti mīksti spilveni un norasojusi auksta sārtvīna glāze ar savu veldzi gatava aizstumt nebūtībā dzīves grūtumus.

Gala rezultāts dod gandarījumu, bet vēl pavisam neilgu laiku atpakaļ, rasējumos bīdīju turpu šurpu Vīna Studijas terases platumu, ar darba kolēģi apspriedām galdiņa lielumu, krāvām auto pilnu ar porolona ruļļiem, kā arī pēdējā dienā skrēju n-reizes pēc skrūvītēm uz pārielas būvniecības veikaliņu.

/foto U.Pīlēns/

Heartbreaker

atrasts: colectiva

Balss

Šī vakara prieks – negaidīta tikšanās ar draugu draugu komponistu no Islandes, kura blakusdarbs jau 11 gadus ir ierunāt Donalda Daka balsi, pluss neiztrūkstošs priekšnesums pēc klātesošo lūguma dzirdēt anglisko pīles versiju: “Mani sauc Agnese Putna”.

Abbesses

Skaņdarbs, kas uztur pie dzīvības darba sestdienā.

Bristole

Domāju, ka vajadzētu paspēt līdz vasaras beigām obligāti.

Mūžība

Šodien manās rokās salūza konzervu attaisāmais. Ja bija kāda lieta pasaulē ar ko man asociējās vārds “mūžība”…

Estakādes

Pentacon six TL ir mans prieks un acuraugs, kas licis vilties tikai pirmajā filmiņā, toreiz vēl neaptverot visu to cipariņu izvēles nozīmīgumu. Vēl tik tāds nieks, kā atcerēties pārtīšanas slēdzi novilkt līdz galam, bet skenēt filmiņu, kuras rezultāts tev patīk gandrīz katrā pusotrā kadrā – prieks, liels prieks, ļoti liels prieks.

Burbuļi ūdenī