“Maize” ir nesen atvērusies maizīšu vieta, kur Ģertrūdes ielā pašā agrumā iedzert kafiju, kas izskatās skndinaviski omulīga, jo veidota pašu spēkiem, un ar lielu logu, caur kuru lūkoties uz kuplo kastaņkoku pāri ielai.
Tad nu pirmo reizi garšojot kapkeikus (cupcake), kafejnīcā iesoļo skaista jaunkundze, kas bieži grozās žurnālu vākos, ar pavadoni.
– Es gribēšu to piparmētru lati, ko dzēru iepriekšējā reizē, jo tā bija tik lieliska! Šoreiz Mikiņš maksā (Mikiņam tiek piemiegta acs un žilbinošs smaids). Un kas tad jums šeit?
– Te mums ir bufetīte – skaidro saimniece.
– Brančš – piebilst Mikiņš.
– Jā, tikai mēs saucam to par ” bufetīti”. Samaksājat un var sakrāmēt, cik gribās. Jūs jau varat salikt arī uz viena šķīvīša…
– Mikiņ, es gribēšu savu (noplivinās skropstas)! Man tā šeit patīk!
A ko Mikiņš? Smaida. Jo ļoti jau jauka un skaista tā meitene.
Citu reiz ienāk 2 tantītes.
– Un kur tad jums te maize?
– Te mums nedaudz ir sacepts, katru dienu kaut ko citu izcepam manā ceptuvē. Bet te ir arī kūkas, plātsmaizes. Var arī izmēģināt bufetīti, svaigi grauzdētu kafiju, jo paši grauzdējam.
– Bet jums taču ārā tāds milzīgs uzraksts “Maize”? Mēs pēc maizes arī ienācām. Nu, kas tas jums te tāds?
– Tās ir sausmaizītes, ļoti labas pie tējas.
– Vai mēs pēc tādām izskatāmies, kas tēju dzer?
Agneses Putnas pieraksti 