Katram transportam ir savi braucēju stāsti, ko nevilšus noklausīties. Nejaušs telefona zvans un uzzini, ka blakustāvošam gados jaunam vīrietim Mišelin tipa dūnu jakā ir labākais draugs, kas šovakar jāsatiek, jo pusgadu ir sēdējis un nu iznācis laukā. A tas, kas šobrīd piezvanījis, tagad strādā privātā firmā pie patēva.
– VIŅŠ atradis darbu? – jautā mana blakusstāvētāja domājams mīļotā meitene.
– Jā, kas to būtu domājis? Līmē etiķetes uz pudelēm. Es pats reiz strādāju oficiālu darbu. 300Ls pelnīju. [Un meitene atzinīgi plivina skropstas smaidīga]. Bet algasdienā ieraudzīju, ka ir tikai 150Ls, jo policija novilkusi pusi. Mēģināju sarunāt aploksnē, bet nekā. Aizgāju prom. Kāda jēga?
Meitene saprot.. A es, kam tik ļoti tīk gandrīz visi cilvēki, sažņaudzu savu somiņu..
Agneses Putnas pieraksti 
jā… 15. trolejbus ar savu savdabīgo publiku, bet saki kādēļ vairs neraksti, interesanti lasīt tavu blogu.
iespējams jāatsāk :)