Saknes

Rīgas ainiņas

Piezvanīja pie biroja durvīm sieviete ar vīru un pusaudžu dēlu. No Losandželosas.

– Vai drīkst apskatīt dzīvokli? Te es dzīvoju, maza būdama, līdz četru gadu vecumam. Nu tagad šeit ofiss, bet redz kā izremontēts. Ir, ir daudz labāk, kā bija. Ziniet, šeit dzīvoja sešas ģimenes, lielas ģimenes – cieši kopā saspiedušās komunālā dzīvoklī. Tur pretējā mājā uz Antonijas ielas pirmajos stāvos bija pilsētas pirts. Mēs tur regulāri gājām, jo siltā ūdens jau nebija. Ak, bet šis gaitenis reiz bija garāks, tur vajadzētu būt vēl pāris istabām, kur dzīvoja vēl divas ģimenes. Laikam aizbūvējuši. Tur varēja tikt uz melnajām kāpnēm, pa kurām nesām malku no pagalma. Skatieties [vīram un dēlam], tur bija “pečka”! Redziet, kur parkets savādāks! Kāpēc viņi tos kamīnus izmetuši? Varēja tač kaut vai nelietot, ārzēmēs cilvēki par tādām lietām labprāt maksā. Jūs esat arhitekte, noejiet tur stāvu zemāk, kur remontē, pasakiet, lai nemet tās krāsnis laukā. Un šeit dzīvoja tas trakais jaunietis. Pats sev rokas uzlika. Traks bija, tiešām. Un te tā kaimiņu ģimene dzīvoja, ar diviem puikām, kam bija divstāvu gulta. Man gan viņi nekad nepatika… Labi, lai Jums jauka diena! Nobildē, dārgais, vēl vecā parketa grīdas manai mamai, viņa vienmēr tās atcerās…

3 thoughts on “Saknes

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s