Maskava

Pēterburgā biju bijusi jau vairākas reizes un katreiz solījos, ka noteikti jāaizbrauc līdz Maskavai, lai varētu abas pilsētas salīdzināt. Savā masīvumā tā noteikti ir nepārspējama, kā arī tajā, ka atkal nav nevienas skaistas jaunas mājas. Arī neizprotamā vēlme visas ēkas vērst līdzīgas mauzolejiem.  Taču, lūkojoties uz pilsētu no VDNH panorāmas riteņa augšas, tā ir zaļa ar dominējošām blokmājām kā sēnītēm, un arī tai ir savs bulvāru loks kā Rīgā vai Vīnē.

Un cilvēki kā cilvēki, sabraukuši no malu malām piepildīt Maskavas pieraksta sapni vai pierādīt, ka youtube linki par psihopātisko auto satiksmi ir absolūta patiesība. Riteņbraucēju gan tur maz. Tik šovasar esot parādījušies kā suga, jo pastāv uzskats, ka gluži normāli tas neesot tās pašas satiksmes dēļ. Centrā arī hipsterjauniešu maz, toties bija divi uz fiksīšiem, un arī tur muskuļoti vīrieši mēdz nest savu dāmu mazos sunīšus līdz džipiem.

Bet patika, ka viņiem pilsētas dienvidu daļu sauc par Zamoskvarečije [za Moskva rekoi], kas sanāk tā pat kā pie mums Pārdaugava, un ka pāri Maskavas upei, kas teju Daugavas platumā, ir vairāki tilti, kas domāti tikai gājējiem, un, ka pēdējā dienā divreiz jautāja par tādas un tādas ielas atrašanās vietu – vienmēr glaimojis, kad sveši pilsētas iemītnieki uzskata tevi par savējo.

Staigāt, protams ir ko. Pat ja izmanto metro priekšrocības, nonāc pie secinājuma, ka nemitīgi pļāpā tikai tie cilvēki, kam ir sēdošs darbs, jo, ja kājas piekūst TIK ļoti, tas atstāj iespaidu uz mēles muskuļiem.