Junge

kafejnīcas, noklausītas sarunas, Rīgas ainiņas

Ir tādas tantīšu kafejnīcas, kur lielākoties viņas sasēdušas kopā pa trīs kā Dailes teātra starpbrīdī un obligāti cepurēs. Ir tādas ar dīkdienības “laundžiņu” un klusu ielu labā rajonā, kur atrādīt draugiem mašīnas, kas speciāli tiek liktas tā, lai redzamas no skatlogiem, un ir tādas, kur savu dienas naudu triec skolēni viens otram iegalvojot, ka bez kafijas viņu [~ 9-klasnieku ] rīts vienkārši nav iespējams!

Tā nu es biju pēdējā tipa kafejnīcā, kura, patiesību sakot, bija vienlīdz pilna ar visa vecuma ļaudīm, un lūkojos uz tādu skolnieku bariņu, kurā meitenes izskata ziņā jau kopē savas mātes, bet zēni izskatās jaunāki, tā kā mugurā skeiteru drēbītes, bet kosmētika tradicionāli ir bijusi jaunkundžu privilēģija. Tad nu viens puika, kas visu laiku sanāk it kā sānis, vairāk malā, jo plikādas kažociņā, rokdarbnieču adītā micē un ar zīmējumu mapi rokā, būs no viņiem visiem visforšākais, tikai pārējie to vēl nezin.

Ir pamatotas aizdomas, ka, pieaugušākam kļūstot, viņš būs un izskatīsies vismaz kā Miķelis Fišers.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s