Saulainās dienās, kad eju darba virzienā uz Pārdaugavu, no tilta margām krīt ēna, kas gājēju-velo celiņu sadala 2 daļās ar treknu, nelīdzenu ēnas līniju, bet es soļoju vai braucu ar velo pa tās vienu malu tā, lai pēc manas ēnas izskatītos it kā es īstenībā balansētu uz tās pašas margas tilta vidū.
Un vēl man ir gadījies, citā tik pat saulainā dienā, sajusties kā Disneja Sniegbaltītes multenē, jo gar galvu aizspurdza milzu bars ar putniem – taču jau pēc dažām minūtēm, ejot gar “Saules akmeni”, man toreiz pretī nāca puskails vīrietis ar sasistu seju, kailām kājām un baltām biksēm, kas notašķītas asinīm – kā šausmu vai “mordaboja” filmās.
Taču vakar Vanšu tilta Ķīpsalas pusē man pretī nāca kungs, kas vienkārši tīrija zobus. Kamēr bijām viens no otra pa gabalu – manīju enerģiskas roku kustības, kad mijāmies – ar zobubirsti mutē un rokām kabatās – viņš radīja iespaidu, ka tas ir dabiskākais, ko vien cilvēks varētu darīt rīta agrumā.
Agneses Putnas pieraksti 