Sirds

Vēl es pirms kādas nedēļas gāju caur Kronvalda parkam, un tur aiz “Salas” kūkotavas zālienā kāds ar lāpstu bija izracis lielu sirds kontūru. Kādi 3 metri platu, bet kontūra tāda samērā smalciņa, tāpēc izdomāju, ka tas noteikti ir kāds kluss, nelaimīgi iemīlējies “100 – latnieks”, kas parkā konturē zālienus gar betona apmalītēm. Liekas, tā dēvēja cilvēkus, kam minēto naudas daudzumu maksā pašvaldības, bet darba devējiem ir brīvas rokas – pielikt ko nebūt klāt vai nē. Tātad, parka dārznieks, kurš noteikti pieder pie tās skandināvu literatūras īpašā mīlnieka tipa:

– Kā lai labāk viņai parādu, ka tik neprātīgi mīlu? Iešu, ka mežā 3 dienas ogas lasīt…

Varbūt šī sirds bija domāta visām sievietēm, varbūt tik vienai īpašajai. Piemēram, tai bravūrīgai, kuru redzēju nesot sniega lāpstas ziemas beigās un skaļi šķendējoties, ka vai tie esot vīrieši? Plenči un dzērāji! Jo pretpoli jau pievelkas un pavasarim maiga daba.

Taču tagad tanī zālienā sirds vietā sabērti oļi un tiek montēts  slidkalniņš bērniem. Mazs burtisks mājiens, ka no sirdslietām līdz bērnu laukumam – īss mirklis vien.