Dzīves dramaturģija

Savu pirmo uzslavu par uzrakstīto saņēmu skolā par sacerējumu, kas tika uzdots pēc lugas “Maija un Paija” izlasīšanas. Toreiz par saturu saņēmu augstāko vērtējumu, savukārt par gramatiku – zemāko iespējamo, jo komatus vēl nebiju iemācījusies salikt pa vietām. Pāris gadus vēlāk notika mēģinājums pasaku tipa lugas sarakstīšanā vienas burtnīcas garumā. Ļoti gribētos atrast šo burtnīcu un pārlasīt, jo aizdomas, ka tajā galvenā labā loma tika uzticēta vecākajai no māsām. Laikam lieki piebilst, ka esmu vecākais bērns, tādejādi šāds lomu dalījums nav brīnums, kā arī tas, ka beigas bija laimīgas. Kaut kas līdzīgs scenārijam tika veidots arī skolas žetonu vakaram, taču tā kā tur bija iesaistīti daudz cilvēki, tad par savu darbu varu uzskatīt tikai pirmo trešdaļu no saviesīgās daļas programmas…

Toties līdz pat šim laikam esmu saglabājusi lielas simpātijas pret lugu/scenāriju formātu kā tādu, tā kā sarunas fiksēšana lomās padara tekstu dzīvāku un rada lielāku ticamības momentu. Domājams tāpēc arī cilvēkiem patīk pārlasīt notikušus čatus vai komentārus, jo tie savā ziņā ir viņu ikdienu ludziņu pieraksti.