Trotuāra uzrakstu ieraudzīju nesen – agrā, dzestrā darbdienas rītā, pretējā ielas pusē manām tagadējām mājām. Neizsakāmi sagribējās būt Kirila vietā, kas savā ikdienas maršrutā ies te garām, piestās, izlasīs, atplauks, saule uzspīdēs tikai viņam vien, bet galvā rosīsies Nobela prēmijas cienīgas domas, kuras pavadīs uzmundrinoša, dungojama melodija. Jo noticēšana ar cilvēku dara brīnumu lietas.
Agneses Putnas pieraksti 
nu baaaac :)