Sēkliņas

Katru pavasari ir tāds brīdis, kad cimdi, lai cik plāni būdami, paši slīd no rokām kabatās, un tieši tādā dienā kā šī, kad esmu izsoļojusi cauri parkam, pirmo reizi redzējusi kā čau-čau sunīši dara Lielos darbus stīvām, platām kājām, sauļojot vaigus tikusi pāri Vanšu tiltam, blakus pieturai manu četrus kontrolierus zaļās vestītēs. Saulainās dienas visticamāk nav viņu peļņas dienas, tāpēc pagriezušies pa vējam ar skatu uz gleznaino Ķīpsalu, visi četri grauž saulespuķu sēkliņas, lidinot miziņas zālienā. Un nē, es nemaz nešaubos, ka vismaz vienam no viņiem ir divas augstākās izglītības.