Gaidot

Blakus autobusa pieturai ir tāds durvju portāls, kur bieži mēdzu slēpties no vēja vai kā šodien sniega, un tas jau nebūtu nekas sevišķs, ja vien šodien šo pašu vietu sēdēšanai nebūtu izvēlējies kāds trūcīgs lūdzējs ar metāla bundžiņu rokās. Par spīti nokrišņiem viņš lasīja avīzi, ik pa laikam kārtodams brilles, kas virsdegunē bija sirsnīgi satītas ar zilo izolācijas lentu tuvu centimetram diametrā. Vērojot, kā viņš atspiedis sānu pret ēkas sienu, čaukstina apdrukāto papīru, nevilšus man viņa poza likās tik svētdienīga, it kā rokās viņš turētu karstu rīta  kafiju nevis “Merild”  trauciņu santīmiem. Tāpat skatoties iesānis un mēģinot ieraudzīt virsrakstu rakstam, kurā viņš tik ļoti iegrimis, sākotnēji kļūdaini izlasīju, ka “Krievijas prezidents tomēr nelidos uz Mēnesi [на Луну]”, bet pēcāk tapa skaidrs, ka runa ir par Lietuvu [в Литву] un situācija nav nemaz tik sirreāla, kā likās tieši 10 sekundes pirms.