Sūkā ledu!

“Juhū! Man ir zobens!” – iesaucās draudzene, vicinot gaisā lāsteku, pēc tam, kad kavalieris nolauzis to no Vecrīgas autostāvvietas metāla žoga. Garums iespaidīgs, plaukstā turējās labi un arī garša nebija peļama.

“Jā, jā, sūkā ledu – Rīgu redzēsi..” –  izcilāju bērnu dienu saistošos citātus, bet mans vārdu birums aprāvās, kad tā tikusi manās rokās, divreiz apdauzīta pret skārda notekcauruli, pietiekami smaga, lai to nenestu mājās, taču arī gana glīta, lai neatstātu sniega kupenā. Un tad acu priekšā iznira durvis – smalka, lieliem skatlogiem bagāta veikala stikla, divviru durvis, vai precīzāk to “U” veida rokturi, kas veidoti no rievotiem, matēta stikla cilindriem, un formas ziņā līdzinājās lāstekas vecākajiem dvīņubrāļiem. Atskanēja smieklu spurgas, lāsteka caurvija durvju rokturus, un tiešām izskatījās iederīga. Burvīgais pacilājums dēļ padarītā ilga līdz pat veikala otrajam skatlogam, kad atskanēja dusmīgs klauvējiens no iekšpuses.

Sargs.

Bija vien jāmet mūsu ledus zobens kupenā, jo vai mēs tie, kas nodarbojas ar sīko kaitniecību? Kurš gan būtu domājis, ka ir vēl veikali, kuros naktī garlaikojas sargs? Paša spēkiem viņš nebūtu ticis ārā, ar karsto ūdeni nebūtu līdzēts un nez vai arī fēns tādā zīmolu apģērbu veikalā maz ir pieejams.