Dublina

Piemēram, šinī pilsētā apledojuma gadījumā ietves sāka kaisīt tikai otrās dienas pēcpusdienā. Līdz tam visi šļūkāja pāri krustojumiem, un vienīgais cilvēks, kas neslēpa nīgrumu šinī sakarā, biju es. Paši iedzīvotāji veikalos pārsprieda, cik gan ārā ļoti auksts, un bija bez gala laipni, palīdzot piecelties kādai solīdai kundzei kažokā, kas ne ba lielo atlaižu dēļ nebija noturējusies kājās pie veikalu skatlogiem. Tomēr Dublinai piemīt viena īpaša lieta, kas manās acīs tiek vērtēta ļoti augstu – tur ir lērums kafejnīcu, kas glīti servē brokastis visu dienu. Vienā no tām, rīta agrumā skanot “Buena Vista Social Club” dziesmām, viens bārmenis svilpoja līdzi melodijai, a otrs – piena putu katliņu sita taktī pret letes virsmu un pēcāk pagatavoja man latti.