Aizdomājos… tā tik ir atbildības nasta, būt pirmajam gājējam cauri piesnigušam parkam, kas nolīdzināts gluds. Jo, ja paļaujoties uz ieraduma atmiņu vai loģiku, ka parka celiņi nemēdz būt tajā pašā pusē, kur solu muguriņas, tomēr iekāpsi zālienā, tad visi tie simti cilvēki, kas modušies pēc tevis, sekos iebristajām pēdām acis nepacēluši.