Vakar vakarā, soļojot pa tukšo Dzirnavu ielu ar tik skaļu “klaukš – blaukš”, cik vien manu kalto papēžu spēkos, ļoti dusmodamās uz aukstumu un nepareizo ziemas drēbju izvēli, kas lika spert soļus aizvien ātrāk, krustojumā pretī “Enriko Pulkstenim” pamanīju jaunieti ar saslietu degunu gaisā. Paskatījos arī es augšup. Apstājos… Koka galotnē uzkāpis vēl viens ar auduma maišeli, kas pilns ar silti dzeltenoranžiem lukturīšiem, kas tiek kārtoti zaros. Alberta ielas posmā jau man smaids teciņiem cilpoja pa priekšu.