Pēterburgas stāstiņi aprīlī #2

“Tev notiekti jāpagaršo mūsu piškas!” iesaucās Aņa.

Tā tur sauc eļļā ceptus gredzentiņvirtuļus, kas pasniedzot tiek apbērti ar pūdercukuru. Maksā 7 vai 8 rubļus, un tos parasti pārdod kvadrātmetros ļoti mazās kafeinīcās ar atturīgu iekārtojumu, vien pāris letes – stāvgaldiņi pret sienu, kas tā arī saucās “Pišečnajas”. Ceptas eļļas smaržas pievilkušām frizūrām, bufetnieces parasti ir tādas dzīves nogurušas, tomēr efektīgas dāmas, a paši virtuļi saldin saldi! Blakus gan vēlams turēt rūgtu tēju un klēpi ar salvetēm, bet neviens pats apmeklētājs nepērk vienu virtuli. Vismaz trīs. Pati redzēju vīru, kas līdzņemšanai ņēma sešpadsmit. Vēl te dažkārt meitenes sauc par Piškām vai Pižečkām, vai nav mīļi! Iespējams, ka tas varētu apzīmēt, cik viņas  gardas. Nu vai arī apaļas.

Vispār ir tāds fenomens, ka vari Pīterā nodzīvoties dažas dienas un iztērēt lērumu naudas, vai arī būt paēdis, izklaidējies katru vakaru, tērējot nieku. Tāpēc tie cilvēki kaut kā tur izdzīvo, pat ja viņiem nav ne kapeikas.

p.s. Dotajā brīdī 1000 rubļus maina pret 16,5 latiem.