Pēterburgas stāstiņi aprīlī #2

ceļojums, kafejnīcas

“Tev notiekti jāpagaršo mūsu piškas!” iesaucās Aņa.

Tā tur sauc eļļā ceptus gredzentiņvirtuļus, kas pasniedzot tiek apbērti ar pūdercukuru. Maksā 7 vai 8 rubļus, un tos parasti pārdod kvadrātmetros ļoti mazās kafeinīcās ar atturīgu iekārtojumu, vien pāris letes – stāvgaldiņi pret sienu, kas tā arī saucās “Pišečnajas”. Ceptas eļļas smaržas pievilkušām frizūrām, bufetnieces parasti ir tādas dzīves nogurušas, tomēr efektīgas dāmas, a paši virtuļi saldin saldi! Blakus gan vēlams turēt rūgtu tēju un klēpi ar salvetēm, bet neviens pats apmeklētājs nepērk vienu virtuli. Vismaz trīs. Pati redzēju vīru, kas līdzņemšanai ņēma sešpadsmit. Vēl te dažkārt meitenes sauc par Piškām vai Pižečkām, vai nav mīļi! Iespējams, ka tas varētu apzīmēt, cik viņas  gardas. Nu vai arī apaļas.

Vispār ir tāds fenomens, ka vari Pīterā nodzīvoties dažas dienas un iztērēt lērumu naudas, vai arī būt paēdis, izklaidējies katru vakaru, tērējot nieku. Tāpēc tie cilvēki kaut kā tur izdzīvo, pat ja viņiem nav ne kapeikas.

p.s. Dotajā brīdī 1000 rubļus maina pret 16,5 latiem.

2 thoughts on “Pēterburgas stāstiņi aprīlī #2

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s