Iedomājamies to ļoti saulaino dienu kādu nedēļu atpakaļ, kad bija tik auksti, ka skatoties fotoaparāta lodziņā asaras riesās. Jau no otrajiem ziemassvētkiem mana soma ir kļuvusi divtik smagāka dēļ dāvanas, par kuru atdevu to naudu, kuras tā pat man nav, acis pat nepamirkšķinot. Tātad krastmala, balta Daugava un lērums ar pīlēm, kas satupušas tā, it kā uz apsildāmās grīdas sēdētu nevis uz ledus. No tās bildes man nekas jēdzīgs nesanāca, toties ieraudzīju soliņu ar savu vārdu.
Un nē, tā nav mana nagu laka. Uz blakus soliņa bija sēdējusi Līva un arī atstājusi tādu pašu sārtu autogrāfu ar tādiem pašiem burtiem. Tādas lūk draudzenītes ar vienādiem nadziņiem.
Agneses Putnas pieraksti 