Kalnciema ielas velodarbnīca

Pārdaugava, Rīgas ainiņas

Jau kādu laiku skumji skatījos uz to viesistabas stūri, kur stāv velosipēdi, katrreiz nopūšoties, ieraugot pārdurto un izpūtušos riepu, kas nebūt nevairoja mana riteņa skaistumu. Šorīt nolēmu izdarīt To – paņēmu velosipēda pakaļējo riteni un aizdevos uz veloremontdarbnīcu. Kādus pāris gadus atpakaļ mirkļa uzplūdā nopirku no šeit strādājošajiem savu tagadējo riteni, kuru varu iecelt vilcienā ar vienu roku un velobraucienos bildēt ezīšus uz ceļa nesatraucoties, ka varētu atpalikt no grupas. Plus tur vēl bija tāds romantisks stāsts, ka jauneklis savulaik  salicis savai meitenei vislabāko velosipēdu, bet tad pašķīries, un tas palicis lāga neiebraukts.

Bet par ko vienmēr esmu domājusi, ir tas, ka tajā darbnīcā es iegriežos labi ja reizi gadā, bet man vienmēr jautā, kā ripo vai daudz vizinos, un nezinu, vai viņi tiešām atcerās manu seju vai arī velosipēdu? Smejos, ka drīzāk jau pēdējo, līdzīgi kā zobārsti, kas atcerās klientus pēc zobiem. Kā jau teicu, šoreiz man bija līdzi tikai aizmugures ritenis, bet atpazina uzreiz, atrada mazo stikla gabaliņu riepā un nu man ir velosipēds darba kārtībā.

Pārdaugava – spēks.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s