Kalnciema ielas svētki, vakara daļa ar “zaļo gardumu dēli”. Vislabāk no visiem ciemiņiem man patika tādi ar marķieri nošmulējušies bosiki, kas visiem prasija, lai iedod riteni ar ko pabraukāties ap māju [arī man, jo pēc ilgiem laikiem esmu auto atstājusi mājās]. Eve vaicāja, vai apzinos, ka tie tak ir Āgenskalna puikas! Mirkli apdomāju, un viens no viņiem, jūtot ka nevaru izšķirties, teica – es varu iedot savu maku par ķīlu…
“Dod!”, un puikam parādās cits acu spīgums, kad palīdzu nolaist sēdekli zemāk. Tad nu viņš joņo uz riņķi, un viņa draugi ap manīm, lai tak šiem arī ļauj vēl vienu aplīti.
Āgneskalna mazie puikas ir pavisam lādzīgi – nebūt nesper riteņus, labprāt fotogrāfējas, taisa trikus “kas notiek ar velo, ja tam strauji nospiež priekšējās bremzes”, un savā makā nenēsā naudu.
p.s. bildes būs, kad attīstīšu filmiņu.
Agneses Putnas pieraksti 
Skatoties pārgalvīgās Melnsila-Kalnciema stūra izbraukšanas izskatījās, ka kaut kādā brīdī jau nu kāds aizies zem riteņiem. Bet laikam pieredzējušāki kā izskatās.
Tad kad tas ķīlas devējs nolika riteni man pie kājām, un viņam atdevu maciņu, nākamais puika jau jautāja vai drīkst. Tad tas pirmais teica: “Nu labi… tas mans brālis”. Es ķīlas vairāk neprasīju :)
es tik gribēju pateikt, ka man nav nekādu aizspriedumu īpaši pret Āgenskalna bērniem. vienkārši es domāju, ka visi mazi puikas ir zagļi. :)
Par tik mīlīgu īso eseju puse latviešu literatūras klasiķu skaudībā grauztu zīmuļiem galus. Malacis, Agnese!