Lomo sets Nr.2

Ir pavisam skaidrs, ka saulainā laikā tās fotogrāfijas izdodas lieliskas, ir gana asuma un krāsu. Mēdz būt dažas graudainas vietas, bet bildei par ļaunu tas nenāk, tā kā tās apaļais formāts šarmē diezgan spēcīgi. Atkal ir kādi 10 kadri, kuri bildēti telpās bez zibspuldzes [vai nu aizmirsu ieslēgt, vai beigusies baterija] – tur kārtējo reizi nav sanācis pilnīgi nekas. Mēģinājums “kā būtu, ja nobildētu cilvēku pavisam tuvu” vainagojās ar foto, par ko varētu vien piebilst – es nezināju, ka man ir tik interesanti sejas vaibsti… Ko padarīsi, Fisheye lēca dara savu, bet kur to pavisam nevar just, tad tās ir bildes, kur horizonts gadījies pa vidu un bildēta piemēram klaja pļava ar tukšām debesīm. Neredz kropļojumu un bildei tik vien ir, kā apļa forma.

A pēdējā fotogrāfija ir par Andreju, kura vārds tika nemitīgi izkliegts no savu futbolkomandas biedru mutēm – “Andrej, dai nakoņec mjač!” vai “Andrej, ruki!” vai Andrej, ti opjatj porķiš nam igru!”. Viņiem visiem tur varētu būt ne vairāk kā 7 gadi, bet nu, ja kādam uzskrien virsū, tas krīt zemē un sāpēs vaid ne sliktāk kā pa televizoru rāda. Pati bilde fotografēta vakarā un caur žogu, tāpēc tie spēlētāji tik nelieli – “zooma” iespējas šim fotoaparātam nav paredzētas.