Šo ceļojuma pēdējo dienu atcerēšos ar to, ka nezin kādā veidā nobloķēju abas naudas kartes. Sākumā man liekas, ka vaina ir banku sistēmā, bet zvans Hansa bankai apgāž jebkādas manis izdomātas versijas. Lieliskākais ir tas, ka maciņā ir palikuši tik knapi 2 eiro, bet lai aizbrauktu ar autobusu līdz lidostai vajag 4. Mēģinājums sarunāt ko nebūt ar hosteļa vadītāju, ka varētu pārskaitīt uz viņa kontu kaut dubultu summu, ja vien es varētu dabūt 20 eiro, izrādās nesekmīgs, jo bankas ir ciet un viņš nevēlas paņemt no manis vairāk kā 20+bankas nodevu. Par laimi man ir palikuši nepilni 1500 rubļi, un vietas, kur varētu tos samainīt, strādā vēl stundu.
Valūtas maiņas punktā iegūstu kādus 30 eiro, un mana laime ir neaprakstāma. Valūtas vīriņš, skatoties manā vadītāja apliecībā valsti, saka, ka varot samainīt arī latus, ja vajag. Esam taču Eiropas savienībā. Samainu vēl vienu 5latnieku, pielieku klāt savus 2 esošos eiro un man ir gandrīz 35 eiro. Vērtīgākā nauda manā mūžā. Tātad rīt tikšu uz lidostu, lidmašīnu un arī Rīgu.
No rīta apskatītais Modernās mākslas muzejs ar lieliskajām ekspozīcijām un augstais kalns [Parc de la Colline du Chateau], kurā uzkāpu, lai apskatītu visu Nicu no augšas, nobāl pret to pusstundu satraukuma, kad jau domās sāku iet ar visu somu līdz lidostai ar kājām, vai staigāt pa promenādi klausoties, vai kaut kur nerunā krieviski, tad mēģināt iežēlināt ar savu stāstu, lai samainītu naudu. Labi, ka kas tāds gadās pirms prombraukšanas nevis ceļojuma vidū, bet arī tad gan jau izgrozītos ar vēsu prātu .
Vakarā, protams, trāpu lieliskā kafejnīcā ar skaistu interjeru un ļoti garšīgu ēdienu. Man tik ļoti žēl, ka nespēju atļauties desertu, kas noteikti būtu bijis dievīgs. Kļūstu tik vāja, kad lietas attiecas uz tiešām garšīgu ēdienu. Vīrietis melnā mētelī, kas šeit velk iekšā klientus, stāsta, ka 23 gadus atpakaļ esot bijis Rīgā kā asistents uz konferenci sakarā ar vienu ebreju izcelsmes disidentu, kura uzvārdu esmu jau piemirsusi, kurš, aizbraucot uz Izraēlu, esot kļuvis par ministru.
Agneses Putnas pieraksti 