Pirmais gājiens, protams, uz izslavēto pludmales promenādi – tā tiešām izrādās ļoti gara un pavisam gluda atšķirībā no oļu pludmales, pa kuru ir ļoti grūti iet, jo kājas grimst dziļi līdz potītēm. Uz promenādes krēsliem sasēduši veci opīši un tantītes, kas kopā ar vakariņošanas vietu rada iespaidu, ka Nica ir veco ļaužu pilsēta. Ja nebūtu bijušas ģimenes ar maziem bērniem, varētu teikt, ka esmu visjaunākā no restorāna pameklētājiem. Labi, ka viesmīļi ir gados jauni un izskatās pēc modeļiem, citādi, cik var skatīties uz strūklaku un baznīcas smailēm.
Savukārt hostelī istabiņā mani sagaida viena „Viiiii” jaunkundze, aziātiskas izcelsmes, kas ar lielu saviļņojumu rāda bildes un stāsta, cik ļoti viņai patikusi Parīze, kur pavadījusi 2 dienas, paspējot būt visās vietās, pie tam vienu dienu no divām viņa pavadījusi Versaļā, staigājot pa bezgala lielo dārzu. Liekas prātam neaptverami, kā var redzēt to visu tik īsā laikā, jo man pašai vajadzēja kādas 10 dienas. Es tā arī nepaprasu viņas vārdu, bet „Viiiii” tāpēc, ka, ik pa laikam stāstot, viņai izlaužas šāda veida skaņas, kas jāsaprot kā labpatiku un skaistuma aprakstu bezgalīgu.
Agneses Putnas pieraksti 