No rīta, dodoties uz „bulanžēriju” pēc kafijas un kruasāna devas, redzu vienu picas puiku, kurš mēģina braukt uz pakaļējā riteņa ar savu motorolleru. Izskatās amizanti, ņemot vērā, ka viņam ir picas kaste uz bagāžnieka.
Savukārt pusdienlaikā aizeju uz parciņu Parc des Buttes Chaumont. Tāds simt gadu vecs parks, kas ierīkots veca akmens ieguves karjera vietā. Izskatās pēc tāda romantiska franču tipa parka ar noaugušiem akmeņiem un vairākiem tiltiņiem. Sestdienā te staigātāju netrūkst, un redzu 4 kāzu pārus, kas atbraukuši bildēties. Vieni izskatās pēc francūžiem ar lielu radu saimi, kurus pēc kārtas sauc fotografēties. Pārējie kāzu vaininieki gan tādi silto zemju iebraucēji ar maza auguma līgaviņām [man līdz padusēm], ar vienu īpatnību, ka, lai arī savstarpēji nešķiet pazīstami, viņi fotografējas vienās un tajās pašās vietās. Tik kā viens pāris pie puķudobes beidzis tupties un kārtot kleitu, tā pēc mirkļa uz to pašu vietu jau steidz nākamais.
Vakarā ar Nikolasu atkal aizdodamies uz Le Blue Note, viņš esot beidzot uztaisījis koncepcijas modeli Londonas arhitektūras biennālei, ar kuru mocījies diezgan ilgu laiku. Nogriezis visu lieko un tagad viss būšot tik lieliski, ka licies, vajagot nosvinēt. Pie reizes arī pēdējo vakaru Parīzē, rīt abi braucam prom – viņš uz Milānu iekārtot izstādi, es uz Tulonu ciemos pie Kārļa un Selīnas.
Šovakar te vairāk runā vairāk portugāliski kā franciski, jo tiek spēlēta brazīļu bosa nova. Man stāsta, ka īstenībā, lai arī katru vakaru te esot cita grupa, dziesmas esot vienas un tās pašas un katrreiz uz urrā. Es atkal secinu, ka nemāku dejot un izgrozīties tā, kā to dara portugāļi, viņiem sanāk tik dabiski, ka prieks skatīties, man – ar lielu piespiešanos. Cilvēku paliek aizvien vairāk un vairāk, bet telpas mazāk un gaiss karstāks. Varētu domāt – Brazīlija – no tiesas.
Agneses Putnas pieraksti 