Šīs dienas plāns ir labot robu Parīzes tūrisma objektu apskatē – dodos uz Pere Lachaise kapsētu atrast Morrisona kapavietu [Nr.30]. Man jau vienmēr tie kapi patikuši – tur tāds kluss un mierīgs un arī šie nav izņēmums atskaitot to, ka lielākā daļa apmeklētāju ir ieradušies tā paša iemesla pēc kā es. Nekad neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki fotografē kapos vai bērēs, tā pat neviens uz tām bildēm no laba prāta neskatīsies. Vēl jaukāk, ja gadās redzēt pāri, kam katram ir savs fotoaparāts, jaunkundzei mazais, bet jauneklim, protams, tāds nopietnāks, un viņi knipsē vienu un to pašu kapa pieminekli vai koku. Cik reizes viņi pārlapos savas bildes?
Kapavietu nav grūti atrast, tur pulcējās daudz jauniešu, kas atstāj zīmītes uz nožogojuma, iemūžina telefonos, pat liek puķes. Esot bijusi arī skulptūra, kas pirms pāris gadiem esot nozagta. Toties kaimiņu kapliču sienas norakstītas ar dziesmu tekstiem un mīlestības apliecinājumiem, var redzēt, ka ir mēģināts tīrīt nost, bet tā jau ir cīņa ar vējdzirnavām.
Dānijā Vils stāstīja par savu mīļāko grupu FOALS, liekas no Anglijas, kurai viņš seko jau no pašiem pirmsākumiem. Nu arī man ir viņu pavisam svaigais albums ievērtēšanai… indie… viņi tur lielākoties klausījās indie.
Atlikušo dienas daļu vienkārši staigāju pa pilsētu, piesēžu visos parciņos, vizinos ar metro. Ir ļoti silts, sāk ziedēt ceriņi un citi violetie koki, kuriem nosaukumus nemaz nezinu. Tā kā esmu šai pilsētā jau trešo reizi, izpaliek vēlme paspēt visu redzēt. Parīzes centrs jau tā pat ir tik vecs, ka nemaz nemainās. Tā kā, ko tur skriet?
Agneses Putnas pieraksti 
Ārprāc, cik skaisti ceriņi!!!!! pavasari, kur tu esi? (tikko iepūtu Dzintara “Rīgas ceriņi”, skatos uz bildi, klausos k.kādu indie popmūziku un lidoju)