Par Jean Novel musée du quai Branly paši francūži arhitektu aprindās nedaudz vīpsnā, sakot, ka Francijā esot daudz talantīgāku arhitektu, kas būtu uzprojektējuši muzeju labāk. Džonijs Ņūbels, kā viņu dažkārt te dēvē, jo viņš saņēmis Pritzker balvu, kas arhitektiem ir tas pats kas Nobela godalga, esot atkal izmantojis veco triku ar stikla sienu gar ielu un apjomu aiz tās, un tā zaļā fasāde, kas visiem tā patīk, esot pavisam cita arhitekta Patrick Blanc nopelns.
Bet muzejs kā jau visi muzeji, ko tagad taisa – vienos slīpumos un līmeņu starpībās, drusku samudžināti, nevarētu teikt, ka viegli orientēties, bet pazust jau nav iespējams. Muzeja ekspozīcija veltīta Āfrikas, Āzijas, Okeānijas un Amerikas pamatiedzīvotāju mākslai, lielākoties izstādīta lietišķā māksla – trauki, apģērbi, statuetes, maskas. Košākam iespaidam tiek rādītas filmas par tēmu un no ekspozīcijas kastēm skan dažādi trokšņi. Te pilns ar maziem bērniem, kas skaļi klaigā, tai pašā laikā apsargs man aizrāda, ka nedrīkstu runāt pa telefonu.
Elizejas lauki nemaz nav mainījušies, un dodos turp, jo gribu apskatīt Citroen auto veikalu [arhitekte Manuelle Gautrand]. Iepriekšējo reizi, kad te staigāju, tam tikai stutēja kāpnes un varēja redzēt tik fasādes sistēmas aizmetņus. Tagad te pilns ar cilvēkiem, kas kāpj līdz pašai augšai, kāds, lai skatītos uz automobiļiem, kāds uz pašu ēku, kāds uz „šopingielu” no augšas.
Vakarā aizeju līdz EXZYT birojam, jo man vajag internetu, lai nopirktu vilciena biļeti uz Tulonu. Viņiem ir lieliskas telpas, pilnas ar visādiem labumiem… un arī krāmiem. Pēc noskaņas atgādina mūsu NRJA, tik daudz lielāks plašums. Ieejas līmenī 2 lielas telpas, kur cilvēki strādā pie tādiem koši zaļiem lieliem galdiem, mazs foajē, kas tagad tiek aizkrāmēts ar kastēm, tā kā nākamajā diena paredzēts doties uz Milānu iekārtot izstādi. Pagrabstāvā virtuve un vieta „pārtijiem”, neliela noliktava un skaņu studija – viņiem te daudz nozaru kolektīvs – arhitekti, grafiskie dizaineri, dīdžeji, 3d mākslinieki. Viņi visi te ir kā uzburti uz elektronisko mūziku, pagrabā uzrodas aizvien vairāk cilvēku, jo ir taču piektdiena, sāk viens otru nomainīt pie dj pults, mainot plati pēc plates. Viens, kas parasti ir autors gaismas šoviem un projekcijām, ātri vien „uzvīdžejo” uz sienas esošo cauruļu rakstu, kas pulsē ritmā. Viņi te runā vienā runāšanā, franciski gan, no kā neko daudz nesaprotu, bet savu stāstu par ceļojumu jau esmu iemācījusies no galvas un šai vakarā man nākas to atkārtot ļoti daudz reizes. Te ir viena franču meitene, kas runā drusku krieviski un angliski nemaz, un ir tik jauki, kad viņa stāsta, ka “zavtra idu v Moskvu”…
Liekas, ka pie viņiem būtu diezgan jau lieliski strādāt, jo iespējas, kā sevi realizēt, te netrūkst. Tik tāds nieks kā franču valoda.
Agneses Putnas pieraksti 