5.04.2008. Galveja

Vēl vienas nesteidzīgas pusdien-brokastis „Java’s”, kur satiekam Uldi. Viņš ir te jau ir ilgāk un strādā DERI, tur pat kur Toms. Sarunājam, ka rīt kopā ar Līgu nāks ciemos uz lielajām plānajām pankūkām, ko taisos cept, tā kā tas ir vienīgais kulinārijas izstrādājums, kas man vienmēr izdodas lieliski.

Vēlāk, staigājot pa pilsētu no viena kinoteātra uz otru un brāķējot filmas, ko varētu noskatīties, pie veikala ieraugu uz ielas saņurcītus 10 eiro, kas ir vērtīgākais atradums, ko jelkad esmu atradusi.

Jau 4dien, kad atbraucu uz Galveju, ieraudzīju plakātu, ka šeit 6dien ir Hose Gonzalesa koncerts. Man ir biļete uz viņa performanci Rīgā, bet saku Tomam, ka mums noteikti tur jāaiziet. Sākumā nedaudz pārprotam koncerta norises vietu un aizejam uz Roisin Dub, populārāko un lielāko krogu šai pilsētā, tas izrādās patukšs un arī zāle ar skatuvi, kur stāv instrumenti, liekas aizdomīgi maza. Labi, ka neesam no kautrīgajiem un varam paprasīt kas un kā – koncerts sāksies pēc 10 minūtēm, pavisam citā vietā, kas saucas  Black Box, taču biļetes ir dabūjamas un ar taksi var paspēt, izstāsta bārmene. Šī tiešām izrādās laimīgā diena, jo pie kases bažijoties, vai sanāks skaidra nauda, lai nopirktu 2 biļetes, pienāk viens nepazīstams jaunietis un prasa, vai negribam biļeti, tā pat vien, jo draugs nav atnācis.

Tik kā iesēžamies vietās, tā sākās koncerts, mākslinieks sāk ar dziesmu no iepriekšējā albūma, pamīšus spēlējot gan jauno, gan veco repertuāru. Viņam piepalīdz vēl divi jaunekļi, kas spēlē dažādus sitamos instrumentus. Skatuve ir tumša ar izgaismotiem māksliniekiem, kuriem aiz muguras rāda animācijas, kas pēc sava naivuma man nedaudz atgādina „8 kustoņu” multeni. Kopā ar mūziku tās ieved sava veida apcerīgumā, ka vari tik vien kā smaidīt.

Pēcāk man tiek parādīts krogs “Cranes”, kur spēlē īru mūziku. Šovakar  ir sanākuši daudz mūziķu, kādi patdsmit, te varot nākt ik viens, kam ir vēlēšanās un varēšana. Kāds iesāk meldiņu un pārējie piespēlē, ja tiek dziedāta dziesma, tad pirms tās atskan ššššš viss skaļais pabs pieklust, kamēr neizskan pēdējie vārdi. Dažkārt varot pat apraudāties, cik skaisti skanot.