4.04.2008. Galveja

Toms jau ir visu saplānojis manai izklaidei – 5dien un 6dien uzdzīvosim un tad pārējās dienas atpūtīsimies. Viņš dzīvo kādas stundas vai pusotras, ja iet gar okeānu, attālumā no centra tādā rindu māju rajonā, kurus te sauc par parkiem. Zāle te vienmēr zaļa un laika apstākļi ļoti mainīgi. Man liekas diezgan vēss jakā, mētelī un šallē līdz ausīm, bet tie īri staigā vienos t-kreklos un meitenes plikām kājām augstpapēžu kurpēs. „Viņi vienkārši ir psihi. ” teic Toms.

Man tiek garā pastaiga gar okeānu. Lai arī brīžiem smidzina, ir jauki tā nekur nesteigties un soļot pa promenādi, stāstot viens otram ārzemju piedzīvojumus un īru zemes īpatnības. Mēs ejam brokastīs-pusdienās uz iecienītu franču kafejnīcu „Java’s”, kur ēdienu pasniedz uz māla šķīvjiem ar tādu kā latviešu daiļamatnieku glazūru. Mans brokastu biedrs ik pa laikam „cepas” par skaisto meiteni no kedu veikala, kura jautāja, kādi mums vakarā plāni – vai tā bija pieklājības frāze vai kas cits – un manāmi atplaukst, kad izrādās, ka tur esmu atstājusi savu cepuri un cimdus.

Pats pilsētas centrs nav liels – centrālais parks un apkārt mazās ieliņas ar kafejnīcām un pabiem. Parkā notiek kārtējā akcija, ir atbraucis furgons-skatuve, uz kuras spēlē nezināma jauniešu grupa ar ģitārām un bungām. Ir pilns ar skolniekiem, kas sēž zālē, mēģina sarunāt cigaretes vai spēlē futbolu. Ir arī viens dīvains tips, kas izskatās nedaudz pēc klaidoņa nedaudz pēc svētā – viņam gandrīz balts garš krekls līdz ceļiem, rokās koka nūja, un katrā kājā cita pāra kurpe. Rāda trikus ar kārtīm, smīdinot skolnieces, smēķē cigareti un ik pa laikam it kā aizmet to prom, tad atkal no auss izvelk to pašu un turpina pīpēt.

Te daudz apaļīgu cilvēku, sevišķi meiteņu. Viņām blakus ar savu 1.72 m jūtos ļoti gara. Viņas ir īsākas, ļoti sievišķīgiem augumiem, daudzām tiešām ir rudi lokaini mati. Vakaros viņas ļoti sapucējas dekoltētās kleitās un tad viņu vecums tā pat kā Rīgā kļūst nenosakāms. Savukārt daudziem īriem ir bārdas vai baķenes, kā Če, bet, kas man īpaši simpatizē – šķībie zobi.

Ap desmitiem vakarā aizejam uz electrofunk-reggae – jungle party klubā Oa2. Tas izrādās īru pabs, par kuru klīst baumas, ka, ja tu neproti īriski pasūtīt alu, šeit vari nerādīties. Taču šovakar te ir regejs un lielākā daļa ir noskaņota pozitīvi. Pati vieta ir pavisam neliela – dzeltena ar tādu „vagondēlīšu neinterjeru” un vecām bildēm pie sienas. Puse atvēlēta galdiņiem, puse dejām. Dj sākumā taustās, liekot dažāda stila dziesmas, bet beigās jau aiziet tā, ka grūti noiet no deju plača. Vienīgi viņiem te viss ātri beidzas. Ap vieniem bārmenis nozibsnī gaismas, ka laiks pēdējam dzērienam un ap pusdiviem vai diviem ir laiks doties mājās. Tad cilvēki vai nu mēģina pārskriet uz kādu nākamo pabu-klubu, kur vēl pusstundu kaut kas notiks, vai arī stājas rindā pēc kebabiem vai ķīniešu ēdieniem. Man tas viss liekas nedaudz pa īsu, bet Toms saka, ka tas labi, vismaz nepazūd nākamā diena.

Var jau būt.