Šorīt pie brokastu galda iepazīstos ar 2 vāciešiem. Viņiem ir paģiras, vakar esot bijuši uzdzīvot kaut kādā vietā, kur pulcējusies bling-bling publika, un esot iztērējuši nejēdzīgi daudz naudas. Abiem gribētos apskatīt Carlsberg fabriku – tur esot ekskursijas 2 reiz dienā ar alus degustēšanu, bet ar piebildi, ka ne šodien. Pie galda piesēžas arī Vils [Viljams], viens dānis, kurš studē antropoloģiju un veic šeit pētījumu par ceļotājiem. Kādas vietas viņi izvēlas apskatīt, cik viegli orientējas pilsētā. Pētījums ilgs kādas 3 nedēļas. Tā viņš pamazām iepazīstas ar lielāko daļu iemītnieku. Parunājas un jautā, vai drīkst paieties līdzi uz vietām, ko plānoju apskatīt. Protams, ka var, tā nu reizē aizstaigājam līdz Frederigsbergai, tas ir netālu un tur saceltas daudz jaunas būves, un tās ir diezgan tuvu viena otrai. Vēl viņš lūdz, vai nevaru ar viņa fotoaparātu nobildēt tieši to pašu ko es. Arī priekš pētījuma. Tā nu viņam tiek vairāku māju foto, nezinu, cik viņam tas noderīgi, bet lai jau.
Kafejnīcā dzerot tēju uzzinu, ka vakardienas ģībstošā meitene esot atbraukusi uz darba interviju par darbu Dienvidamerikā, un tik kā hostelī ienākusi intervētāja, tā viņa esot noģībusi. Arī jau diezgan nejēdzīgi. Nav nekādas informācijas, vai viņa dabūja to darbu.
Viljams esot studējis kino mākslu, bet tad pārmeties uz antropoloģiju. Viņa tēvs esot režisors un Vils pats 2 dienas nedēļā strādā kinoteātrī, kas rāda labās filmas. Ir pilnīgi muļķīgi jautāt viņam, vai esi redzējis tādu vai tādu filmu – protams, ka ir, un pie tam par velti. Te tas prieks maksā kādas 70 kronas [nedaudz mazāk kā 7 ls], kas savukārt vienāds ar 7 krūzītēm tējas hostelī.
Pēcāk aizbraucu uz Islands Brugge un Bella Center , man patīk viņu metro, tas ir jauns, nenodzīvots, kluss un ļoti ātrs. Pēc ieklikošanas tava biļete ir derīga stundu, tā var daudz ko izstaigāt un vēl paspēt aizbraukt atpakaļ.
Atpakaļ ceļā nolemju izstaigāt arī jauno krastmalas posmu pie Insbrukas bruge. Izslavētais labiekārtojums, protams, nav tik zaļš, kā visās grāmatās, bet cilvēku, kas šeit labprāt pastaigājas ir gana daudz. Izmēģinu krastmalas kafejnīcu, kas ir dievīga, un tiek notiesāti garšīgākie avokado salāti manā dzīvē. Skats no kafejnīcas loga uz kanālmalu ir burvīgs, un liekas, ka tā varētu sēdēt mūžību. Kafejnīcā tiek svinēta jubileja. Kā pēc pulksteņa sarodas aizvien vairāk apsveicēju, kuri pēc kārtas sniedz dāvanas, tās uzreiz tiek izsaiņotas, un jubilāres sejā atplaukst smaids, pēc kā sveicējam tiek ciešs apkampiens. Tad viņi ņem glāzi vīna un nelielas uzkodas, sēžas pie galda un runā, runā, runā.
Vakarā ir doma iziet dzīvē. Vils no rīta jau ievilka 2 krustiņus manā kartē, kad prasīju, kur ietu viņš. Viens no tiem ir Stendgade30
Tur šovakar ir indie vakars – uzstāsies 3 grupas, tas atrodas tik dažus kvartālus no hosteļa, kas būtu nenoliedzams bonus atgriežoties atpakaļ. Arī istabiņas biedri sāk pamazām runāt, kur doties. Viņi te lielākoties ir ļoti jauniņi un ar ierobežotiem naudas līdzekļiem, un plāno iet uz kādu tuvējo bāru, kur tas apvienots ar veļas mazgātuvi. Izstāstu savus vakara plānus, un jaunkundzes no blakus gultām sāk stāstīt, ka esot Stendgade30 bijušas vakar, un cik tur esot šausmīgi, un tur visi apmeklētāji izskatoties it kā sēdētu uz adatas. Hmmm .. saku, ka man tas izklausās lieliski, un jaunkundzes tik nosmaida..
Brīdī kad viņas ar paukšķi atver rozā vīnu, istabā ierodas Martins no Birmingemas, ar kuru vēlāk aizdodamies uz to vietu. Viņš ir atbraucis šurp no Zviedrijas, kur uz vienas no salām strādājis 5 nedēļas ekoloģiskajā fermā. Padzīvosies drusku pa Dāniju, un tad uz Itāliju strādāt līdzīgā fermā. Viņam līdzi ir ģitāra, kuru viņš tikai mācās spēlēt, un kuru nāksies pārdot, jo vajag naudu biļetei uz Itāliju.
Klubs izrādās pilnīgi normāls, jā, melnas sienas un visur grafiti, bet cilvēki pozitīvi. Mēs ierodamies īstajā laikā un dzirdam visas grupas. Skaņa ir laba un cilvēki pamazām sanāk aiz vien vairāk un vairāk. Protams, ka neko iepriekš par tām grupām nezinu, bet viņi tiešām cenšas. Ģitāru partijas, bundzinieki, kas dzied arī bekvokālu, tromboni, rupori, kas tik vēl ne, bet pamazām tas pārņem savā varā. Starplaikos dj liek Arctic Monkeys, the Strokes, the Killers, ik pa laikam ieliekot arī Depeche Mode, un pat Jackson5. No Martina uzzinu daudz par angļu futbolu [Manchester United] un Roskildes festivālu, kur viņš bijis pagājušo vasaru, un Kings of Lion. Viņam mugurā ir šīs grupas krekls, kas atstāj pareizo iespaidu uz klubu atnākušajām meitenēm. Vispār paliek iespaids, ka dāņi ļoti iecienījuši indie, zina dziesmām vārdus un labprāt dejo. Viņi ir ļoti laipni un nemaz nedusmojas, ja nejauši paņem viņu dzērienu, kas ir pilnāks par tavējo – vienkārši pienāk klāt iepazīties.
Agneses Putnas pieraksti 
mums skolā priekšmetā “prezentācijas prasme” mācīja, ka apzīmējums “jaunkundze” ir nievājošs. bet visi pārējie ir vācieši, dāņi, Vils un Martins, hehe