„U vas tut horošo, no nada jehaķ daļše” atvadoties saku Aņai. Iepriekšējā vakarā ar Annu secinājām, ka esam pēdējās, kas palikušas no visiem tiem cilvēkiem, kurus redzēju 1dien ierodoties hostelī. Arī viņa ar māsu šodien vakarā dodas uz Berlīni un pēcāk uz Hamburgu. Dažas dienas atpakaļ jautāju Aleksandram, kas šeit strādā, vai viņi atcerās hosteļa iemītnieku sejas? Protams, ka nē. Ja pie ārdurvīm kamerā varot redzēt cilvēkus ar mugursomām, tātad jālaiž iekšā. Ja ienākot iekšā viņi velk nost kurpes, tātad viņi šeit ir apmetušies. Ar to pietiekot.
Līdz lidostai Pulkovo 2 var tikt pa stundu – ar metro līdz stacijai Maskovskaja un tad ar 13 autobusu vai 13 mikroautobusu. Lidosta izrādās pavisam neliela un ar kārtējo Krievijas īpatnību – tev jāiziet cauri pārbaudei un metāla detektoriem, pie tam noteiktā laikā 2 stundas pirms lidmašīnas, tik tad chek in, pasu kontrole, tax free zona, atkal pārbaude ar zābaku novilkšanu un tik tad vari sēsties lidmašīnā.
Man noteikti jāatbrauc uz Pēterburgu vēl. Vasarā. Noteikti.
Gaidot savu bagāžu Kopenhāgenas lidostā, noskatos uz 2 maziem bērniem, kas nodarbojas ar to, ko pati vienmēr esmu vēlējusies – uzguļās uz bagāžas kustīgās lentas un vizinās, skaļi klaigājot savā starpā.
Kopenhagenā ir ļoti saulains, bet aukstāks kā domāju. Miķelis pa telefonu norādījumus, kā atrast vajadzīgo ielu, nopirkt metro biļeti un izkļūt no lidostas. Hostelis Sleep in Heaven izrādās liels, bet nav tik traki kā biedēja Vlads, man nav jāguļ 3stāvīgā gultā un liekas, ka te kurina. Esmu izmetusi nelielu loku pa centru Norreport gājēju – šopinga ielām, tur viss tā mierīgi, jo veikali ciet un pabos nav paspēts sadzerties.
Agneses Putnas pieraksti 
ahoi. šeit cītīgi tiek sekots tavām gaitām (: turpini *atskaites*.
aga.