24.03.2008. Pēterburga

ceļojums

Ar trešo reizi izdevās aiziet uz Krievu muzeju. Esmu iemācījusies pirkt vietējās biļetes – ņemam precīzu naudu, nostājamies aiz kāda vietējā, kasē sakām ”odin” [vienu]. Vairāk neko, jo tik kā sāc runāt, tā akcents momentā nodod. Šī metode strādā par 100%, un vēl nav pievīlusi.

A muzejs lielisks, no tiesas, sevišķi speciālās izstādes. Viena saucas „Padomju Venēra” – izstādīta plaša kolekcija ar plakātiem, gleznām un statujām, kas attēlo vairāk vai mazāk kailas sievietes. Viņas visas ir lielas, stipras un masīvas miesas būves. Man patīk gleznu sērija ”Metropolitēna strādnieces”, viņas attēlotas vaļīgos darba tērpos, turot rokās urbjus vai lāpstas. Uz ekrāniem rāda vecu krievu filmu fragmentus, kuros tiek kultivēts ķermeņa skaistums. Atpazīstu tik „Briljanta roku”, to momentu, kur blondīne mēģina nopārdot halātiņu, kas viņai mugurā, un beigās sauc: „Ņevinovataja ja! On sam prišol!” Otra izstāde veltīta Arhipam Khuindži. Izstādītas 100 gadus vecas gleznas ar dabas skatiem, kas ir tik niansēti uzgleznoti, ka brīžiem liekas pat ne kā fotogrāfijas, bet it kā uz tiem skatītos pa logu. Viņš savulaik draudzējās ar Mendeļējevu, to pašu, kas izveidoja ķīmisko elementu tabulu, un esot pārsitis visus rekordus krāsu nianšu noteikšanā.

Pēcāk man ir tikšanās ar Vladu, vienu no trim 5dien iepazītajiem jauniešiem, norunājam kādas 3 stundas no vietas un saēdamies suši „Japoškā” [Ņevskij prospekt]. Viņš vakarā brauc uz Helsinkiem, jo tur strādā un dzīvo jau 6 gadus. Tāds iespaids, ka viņi visi te nepārtraukti ceļo un ne jau tā, ka tik uz nedēļu, bet mēnešiem. Uz Ķīnu, Ameriku, Meksiku, par Eiropu jau nemaz nerunāsim. Piemēram, uzzinu, ka šķērsojot ASV un Meksikas robežu ceļš no Amerikas esot pilnīgi tukšs, savukārt otrā virzienā n-tās joslas pilnas ar mašīnām tik tālu, cik vien acis rāda. Šķiroties maināmies ar epastiem un man jautā, vai mans uzvārds „Putna” nav latviskojums uzvārdam Putins. Nu kas gan to būtu domājis!

Savukārt atgriežoties hostelī, atkal kārtējā Pēterburgas ainiņa. No vārtrūmes parādās jauneklis melnā mētelī un, iznākot uz ielas, no visa spēka met zemē savu mazo somiņu – naudas portfeli ar daudz nodalījumiem – un sāk lēkāt. Nav saprotams vai no prieka, vai dusmām. 2 vai 3 palēcienus izdarījis, viņš paceļ somiņu un nosvērti aiziet tālāk. Katrs solis atbalsojas ielā kā stepa dejotājam filmās.. laikam viņa apaviem  ir uzsisti dzelzs papēži.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s