23.03.2008. Pēterburga

ceļojums

Nu ja vakar visu dienu sniga, tad šodien viss kūst nost. Ir tik pat silts kā Rīgā un visur peļķes un žļurga. Izstaigāju visu Kolomnu – Pēterburgas vienu no vecākajām daļām, tā daudz pieminēta Puškina, Gogoļa un Turgeņeva daiļradē [tas ir teikums no ceļveža]. Tur vairāki parki, kas pilni ar jaunajām māmiņām ar bērnu ratiem, kā arī ar suņu saimniekiem un to mīluļiem. Viena kundzīte sauc: „Laima, Laima, idji sjuda!” un ienāk prātā, ka tas suns tā nosaukts dēļ Laimas Vaikules…šajā pilsētas daļā viss notiek bez steigas līdz kamēr tiec uz kādas lielās ielas, kur cilvēku pūļi atgriež tevi realitātē, ka esi lielpilsētā.

suns vārdā Laima

Ienak prātā aizbraukt līdz Mjuzikholam pēc „100gramiem kultūras”, kur it kā notiekot mūsdienīgākas izrādes, kas vēlāk izrādās ir mūzikli. Šovakar rāda Karali-Alni, bet kaut kā galīgi nevelk klausīties mūziklu un doma, ka vakarā varētu aiziet uz teātri, tiek atmesta.

Nosēžos nelielā kafejnīcā pie Mjuzikhola, pie viena no blakus galdiņiem sēž 2 ļoti koptas dāmas un runā par dzīvi. Vēroju tik vienu no tām, jo otra sēž ar muguru. Viņas dzer esspreso un konjaku un runā par mīlestību, un kas ir pa īstam svarīgi attiecībās, un, ja ir mīlestība, tad vienalga kas apkārt, un cik svarīgi, lai kāds rūpētos par tevi. Viņām abām ir pāri 40 varbūt vairāk, un tā sieviete, ko redzu, ir aktrise, tāpēc viņas zina par ko runā. Un arī man daļēji noklausoties sarunu ir bezgala interesanti. Pie cita galdiņa sēž sirms kungs ar dāmu, visu laiku kaut ko smieklīgu stāsta, jo dāma ķiķina vienā ķiķināšanā. Grasos jau doties prom, kad kungs piesēžas pie galdiņa un grib jau ko teikt, kad atgriežas viņa dāma un aizvelk šo prom aiz elkoņa. Vēlāk viņš panāk mani uz ielas un jautā, vai nevarot izlīdzēt – viņš jau vairs neesot jauns, cik tad viņam to iespēju.. un gribējis piesēst pie mana galdiņa, lai dāma kļūtu nedaudz greizsirdīga. Tas arī esot izdevies, un viņam nācies teikt, ka es esmu viņa māsa Sveta. Es varētu būt viņa visvisjaunākā meita, ne māsa, bet nu piekrītu iepazīties. Tātad mani sauc Svetlana, un dāma nopērk un uzdāvina ar hēliju pildītu sarkanu balonu „S Ļubovju”. Viņi pavada līdz metro, un man visu laiku nāk smiekli, jo kungs ik pa laikam jautā savai dāmai, vai rozā nav viņas mīļākā krāsa, jo viņa bezgala rožaini runā par augstākajām jūtām. Šķiroties pie metro viņš saka: ”naģejus vam ostanutsa samije horošije vospamenaņije o Peterburge” uz ko varu tik piekrist, ka samije, samije.

One thought on “23.03.2008. Pēterburga

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s