Pamodos ar domu – nu tā, šodien ir tā diena, kad viss sāksies. Sāksies ceļojums, kura iedīgļi meklējami jau iepriekšējā gada rudenī. Oktobra vidū nospraudu termiņu un informēju priekšnieku, ka varētu doties prom uz kādu mēnesi uzreiz pēc darba balles. Kopš jaungada tika iepirktas biļetes un saplānotas ceļojuma vietas, un uz doto brīdi ir gandrīz viss, izņemot mājupceļa biļeti.
Otro reizi šī pati sajūta uzplaiksnīja brīdī, kad vēru ciet dzīvokļa durvis, pa kāpnēm nāca pretējā dzīvokļa kaimiņiene ar puiku un novēlēja laimīgu ceļu. Tagad tiešām viss bija sācies..
Par to, ka ar vilcienu braukt uz Krieviju būs lieliski, nebija nemazāko šaubu, tev pienes tēju un plānais matracis izrādās gana mīksts, lai aizmigtu cieši jo cieši un nedzirdēto sūro trniņbikšu vīru sarunas vagona otrā galā. Visu laiku nāk īsziņas no pavadītājiem un vecākiem – pārbauda, vai viss labi. Ir jau arī viss kārtībā, lai arī trokšņainas jauniešu kompānijas vietā gadās krievu kundzīte labākajos gados, kas tūlīt pēc iekāpšanas uzvelk „tapkas” [čības]. Pēc brīža jau viņas tālredzīgumu apskaužu, jo katrreiz, lai ietu uz wc vai uzjautātu, kā pareizi jāaizpilda anketa par robežas šķērsošanu, jāvelk garie zābaki.
11.40 šķērsojam LV robežu, 1.30 Krievijas. Kad pamostos no rīta, pa logu redzams sniegs, ne jau daudz, bet vismaz balts, bet pašā Pēterburgā gan no tā ne vēsts. Kundzīte iesaka ņemt tūristu ekskursijas ar busu, jo citādi neko no pilsētas neredzēšu, un, lai noteikti aizejot uz kādu teātra vai operas izrādi, tās te viņiem esot ļoti labas.
Agneses Putnas pieraksti 