Agnese Putna's Weblog

Punset

Agnese — Sat, 29 Oct 2011 13:14:20 +0000

Alberta iela

Agnese — Sat, 01 Oct 2011 23:03:43 +0000

Tā nu Tu iedomājies, ka klausies tikai ļoti aktuālu vai stilīgu, vai nez kādu tur mūziku, bet, kad runa iet par kādiem dzīves improvizētiem notikumiem vai ainiņām, tad nez kāpēc tā pati dzīve piespēlē visbanālāko muzikālo fonu. Tā nu dodos mājup pa Albertielu, bet ielas vidū auto, kurā sēž grūti nosakāma vecuma vīrietis, kas Tevi pavada ar TO skatienu, kas viņa fantāzijās noteikti izspēlē galveno lomu. Taču tajā pašā laikā visu ielu piedārdina A-Ha. Nu kā lai viņam paskaidroju, ka uz to neuzķersies ne viena, kuras 21-mā dzimšanas diena nesakristu ar singla izdošanas gadu.

M.O.P.E

Agnese — Sun, 14 Aug 2011 09:23:18 +0000

Nekad nemēģiniet ko šādu spēlēt kāzās:

Ambassadeurs

The Anthem

Agnese — Tue, 09 Aug 2011 13:21:39 +0000

Onra / Flume

Rozā nagi

Agnese — Fri, 29 Jul 2011 20:12:20 +0000

Gāju vienu rītu pār Operas tiltiņu, a tur viena sieviete izstiepusi roku. It kā jau nekas tāds, jo tai vietā bieži grūtdieņi tā dara, bet viņa izskatījās uzcirtusies, sārti puķainā kleitā, a la D&G saulesbrillēs un ar izteiksmīgi rozā nokrāsotiem nagiem, bet vecums “jeb cik gadi” vēl nebūt netuvojās pensijas līmenim.
Man pa priekšu soļoja sirma kundze, kas viņu ieraugot, ļoti sadusmojās:
“Kauna nav! Šitā sakrāsojusies, un vēl naudu prasa! Lai notriektu nagulakās?!” un izteiksmīgi paskatās uz mani, gaidot atbalstu.
A ko es? Es par sievišķību jebkurā dzīves situācijā.

Karsti

Agnese — Fri, 22 Jul 2011 19:21:58 +0000

Sīks pierādījums, ka tā vasaras tveice ne pie kā laba nenoved. Pieturā viena dūdiņa apzināti necēla pīkstošo telefonu, a otra, lai arī pacēla, tomēr piesolīja nobloķēt numuru, jo skuju viņš viņai ir vajadzīgs, un lai vispār paskatās spogulī… Es jums teikšu – pilnīgi nekādas romantikas, bet pavasarī tā visi žūžināja klausulēs.

Saknes

Agnese — Sat, 25 Jun 2011 20:39:01 +0000

Piezvanīja pie biroja durvīm sieviete ar vīru un pusaudžu dēlu. No Losandželosas.

- Vai drīkst apskatīt dzīvokli? Te es dzīvoju, maza būdama, līdz četru gadu vecumam. Nu tagad šeit ofiss, bet redz kā izremontēts. Ir, ir daudz labāk, kā bija. Ziniet, šeit dzīvoja sešas ģimenes, lielas ģimenes – cieši kopā saspiedušās komunālā dzīvoklī. Tur pretējā mājā uz Antonijas ielas pirmajos stāvos bija pilsētas pirts. Mēs tur regulāri gājām, jo siltā ūdens jau nebija. Ak, bet šis gaitenis reiz bija garāks, tur vajadzētu būt vēl pāris istabām, kur dzīvoja vēl divas ģimenes. Laikam aizbūvējuši. Tur varēja tikt uz melnajām kāpnēm, pa kurām nesām malku no pagalma. Skatieties [vīram un dēlam], tur bija “pečka”! Redziet, kur parkets savādāks! Kāpēc viņi tos kamīnus izmetuši? Varēja tač kaut vai nelietot, ārzēmēs cilvēki par tādām lietām labprāt maksā. Jūs esat arhitekte, noejiet tur stāvu zemāk, kur remontē, pasakiet, lai nemet tās krāsnis laukā. Un šeit dzīvoja tas trakais jaunietis. Pats sev rokas uzlika. Traks bija, tiešām. Un te tā kaimiņu ģimene dzīvoja, ar diviem puikām, kam bija divstāvu gulta. Man gan viņi nekad nepatika… Labi, lai Jums jauka diena! Nobildē, dārgais, vēl vecā parketa grīdas manai mamai, viņa vienmēr tās atcerās…

The Architekt

Agnese — Mon, 13 Jun 2011 07:59:21 +0000

Arms & Sleepers

Zināšanai

Agnese — Fri, 03 Jun 2011 23:08:01 +0000

Uz Dzirnavu ielas pretī viesnīcai Alberts ir korporācijas ēka, kas ļoti sen (tiešām ļoti sen) Tallinas trienālē tika prezentēta kā tam laikam ļoti asprātīgs risinājums, kur rekonstruējamā 1-stāvu koka ēka tika pacelta un novietota uz vairāk stāvu jaunbūvējamās ēkas jumta.

Tad nu, lūk, mājupceļā ejot tai garām un atskanot Stinga izpildītajai dziesmai Roxanne no izgaismotajiem logiem, korporācijas balsis no augšas man deva zināt:

-Ei, Mazā! Dievs Tevi mīl!

Sarkanais velosipēds

Agnese — Tue, 31 May 2011 08:40:46 +0000

Kad nedaudz vairāk kā nedēļu iepriekš biju foto pastaigā ar Kubiksovu, apskatot tuvāko Maskačku, tad vienu brīdi tā it kā netīšām ap mums sāka riņķot romu jaunietis ar ļoti efektīgu, sarkanu velosipēdu. Viņu apstādināja kāda kundze un sāka iztaujāt par to, un tad arī es nolēmu palūgt atļauju viņu nofotografēt visā godībā.

- Vai pats taisīji?

- Jā! [nevar nepamanīt gandarījuma vilni, kas pāršalc seju]

- Varbūt tev ir kāds e-pasts, kur varu nosūtīt bildi gadījumā, ja sanāks laba?

- E?! [saraukta piere un neizpratne skatienā]

Un tad es sapratu. Kāds tur e-pasts? Kāds internets? Nu nav tādu lietu viņa dzīvē. Ne šobrīd. Jo, ja būtu, tad viņš nekad neuzmeistarotu Tādu velosipēdu – lepnumu un acuraugu!